Vides pieejamības nodrošināšanā cilvēkiem ar invaliditāti dominē formāla attieksme

Pacēlāji ir, cilvēku nav. Šāds paradokss novērojams vairumā sabiedrisku ēku – vide it kā ir pieejama, taču cilvēki ratiņkrēslos tur parādās ļoti reti. Tas liecina, ka būvniecības noteikumi vien problēmas nerisina – svarīgi ir gan tas, vai piedāvātie risinājumi ļauj cilvēkam patstāvīgi nokļūt, kur viņam nepieciešams, gan arī attieksme, ar kuru cilvēks sastopas – vai viņš tiek uztverts kā problēma, vai kā gaidīts viesis. Lai gan kopumā Latvijā cilvēkiem ratiņkrēslā vide uzlabojas, ir vēl daudz darāmā, lai tā kļūtu arī ērta un patīkama.