Nacionālie dārgumi. 100 g kultūras
Mūsdienās par īpašo vēstures fenomenu, vācbaltiešiem, varam runāt pagātnes formā. Vācu pēdas Latvijas vēsturē iesniedzas 12. gadsimtā, kad viņi Livonijas konfederācijas ietvaros izveidoja savas valstis, asimilējot daļu no līviem, latviešiem un igauņiem. Viņu ietekme aprāvās 20.gadsimta pirmajā pusē. 1939. gadā, sākoties Otrajam pasaules karam, Hitlers aicināja etniskos vāciešus pārcelties uz Vācijas okupēto Poliju. Viņš bija atdevis Baltiju Staļinam un līdz okupācijai steidzās izvākt savu rasi. Tolaik Latvijā dzīvoja 62000 vācbaltiešu. Lielākā daļa no viņiem bija spiesti Latviju pamest. Ulmanis šo procesu atbalstīja. Attieksme pret vācbaltiešiem Latvijā joprojām ir pretrunīga. Mēs esam viņus gan dēmonizējuši, gan idealizējuši. Viens no stereotipiem ir uzskats par vāciešiem kā latviešu tautas apspiedējiem. Ir radīts mīts par 700 verdzības gadiem.Taču vācbaltiešu atstātais kultūrvēsturiskais mantojums ir nenovērtējams. Kad 19. gadsimtā nogalē Krievijas impērijā sākās rusifikācijas politika, vācbaltieši izvirzīja koncepciju par Latvijas un Igaunijas iedzīvotāju konsolidēšanu vienā politiskā nācijā. Tieši baltvācieši radīja jēdzienu „baltieši”. Ar vācbaltiešiem saistās latviešu rakstu valodas aizsākumi, literārās valodas veidošanās, Bībeles tulkojumi, pirmās lugas, zemnieku brīvlaišana, hernhūtiešu Brāļu draudžu kustība un Dziesmu svētki. Arī Rundāles pils, daudzas baznīcas un Rīgas jūgendstila arhitektūra.
Latvijas Nacionālajā teātrī Viestura Kairiša režijā ir tapusi izrāde, kuras pamatā ir Vidzemes muižnieku dzimtas atvases Zigfrīda fon Fēgezaka romāns „Baltiešu gredzens”. Tajā dzīve Latvijā tiek attēlota no vācbaltiešu skatu punkta.
Kādas ir vācbaltiešu pēdas un saknes Latvijā, kā vērtējama vācbaltiešu loma latviešu nācijas un valsts tapšanā, par to saruna ar režisoru Viesturu Kairišu un mākslas zinātnieku Imantu Lancmani.