Aktieris pret savu gribu. Eduards Pāvuls. LTV dokumentālā filma

Portretfilma "Aktieris pret savu gribu" par teātra un kino  aktieri Eduardu Pāvulu (1929–2006) ir vēl viena laikmeta liecība, kura pievienojas kopīgajam stāstam par 20. gadsimta otrās puses dižajiem talantiem Uldi Pūcīti, Gunāru Cilinski, Hariju Liepiņu, kurus publika mīl un atceras vēl šodien. Viņiem visiem piemīt vīrišķīgs šarms un spēja aizkustināt cilvēka dvēseli.

Edurds Pāvuls šajā kompānijā ir kā zemes spēka pieliets smagsvars, ar dziļām saknēm savā zemē, ar savas latviešu tautas pašapziņu līdz kaulam, un tā viņu nepameta līdz pat mūža nogalei. 

Pāvulam viegli nav nācis nekas, varbūt vienīgi veiklais un graciozais dejas solis Jūrmalā, Valteru ballītēs un vēlāk uz Dailes teātra skatuves. 

Dokumentāljā filmā ir saistoši ieraudzīt, kā viņš – zvejnieku un strēlnieku dzimtas puika –, iesākumā pašam nemaz  negribot, sāk studēt aktieru mākslu un tūlīt pie Dailes teātra dižā meistara Smiļģa. Televīzijas arhīvi glabā kadrus, kā viņa un aktrises Vijas Artmanes Romeo un Džuljeta 1953. gadā viens otram atzīstas mīlestībā. Pāvula Romeo sagrozīja galvas meitenēm, viņas desmitām reižu skatījās izrādi, gaidīja aktieri pie teātra, čiepa viņa foto, slepus pavadīja līdz pat Valteriem uz mājām. "Skaistākais mīlas pāris Latvijas teātra vēsturē," savas sajūtas filmā atklās arhitekte Zaiga Gaile, kuras vecāki ārsti Smiltēni bija Pāvulu ģimenes tuvākie draugi. Zaiga uzauga kopā ar Pāvula bērniem – Uģi un Ilzi.   

Uģis Pāvuls un Ilze Mētra – Lilijas un Eduarda Pāvula dēls un meita – kopā ar saviem bērniem pirmo reizi dzīvē filmā dalīsies ar stāstiem par vecākiem, no kuriem viņi pārmantojuši stipras ģimenes vērtības un mīlestību uz darbu. Abiem viņiem piemīt tēva aktiera atraktivitāte un mammas ciešā roka, kura spēja saturēt ģimeni kopā.

Mīlestības stāstam par Liliju Volfu – vēlāk Eduarda Pāvula sievu – filmā ir liela nozīme, jo Lillis (tā viņu sauca Eidis, Eduards Pāvuls) bija ģimenes centrs, milzu līdzsvars neaprēķināmajā aktiera darba ritmā. Ģimene glabā Eduarda mīlestības vēstules, rakstītas no armijas. 

Dzīves pirmsākumos Pāvuls jau nekāds dižais aktieris nebija, vajadzēja gandrīz desmit gadus no 1946. gada Dailes teātra 2. studijas sākuma, lai sevi pierādītu, arī aldziņa bija maza. Toreiz kurpes viņam nopirka tēva brālis, kurš gāja jūrā. Pamazām Pāvuls kļuva par Dailes teātra stūrakmeni – atšķirīgs ar savu vīra stāju un pamatīgumu. Mūža draugs aktieris Harijs Liepiņš pretī bija kā domu aristokrāts. Un makšķerēšana biju abu stihija! 

Pāvuls arī labi zina kā ir, ja loma neizdodas vai viņa atrastais tēls nesaista režisoru – tā bija ar  Šveiku (1963); Smiļģim labāk patika Gunāra Placēna Šveiks un Pāvuls nospēlēja tikai vienu izrādi. 

Arhīvā ir maz viņa teātra lomu, tik fotogrāfijās. Kad spēka gados 1984. gadā Pāvuls nospēlē savu pēdējo lomu Jedigeju izrādē "Un garāka par mūžu diena ilgst" Dailes teātrī un aiziet, izceļas vētra! Kā, Pāvuls atlaists? Filmā stāstīsim arī par sajūtām, kas Eduardam Pāvulam gruzdēja, un kā kompartejiskā atmosfēra viņam riebās, par kolēģu attiecībām, kuras izprovocēja partejiskā piederība. Arī šajā stāstā viena patiesība neizskanēs. Tēva nebūšanas Dailes teātrī sāpēs arī ģimenei. 

Kino – tā ir Eduarda Pāvula pasaule un stihija! Kinokritiķe Dita Rietuma Eduardu Pāvulu raksturo kā aktieri, kurš spoži spēj radīt līdzpārdzīvojumu. Arī pēc jaunībā nospēlētajiem pozitīvajiem varoņiem. Vēlāk aktierim izdodas negatīvie un groteskie raksturi. 70., 80. gados bez Pāvula nav iedomājam neviena Rīgas kinostudijas filma. Viņš ir kino panākumu garants. "Zvejnieka dēla" Oskars (1957). Sutka ezermalas meldru epizodē ar lēpju lapām rokās no "Purva bridēja" (1966) ir paša Pāvula atradums. Ar skaudru, Pāvulam neparastu dzīvesstāstu ir Karnītis filmā "Kad lietus un vēji sitas logā" (1967). Pāvulu tauta mīl arī par omulīgo Ērmanīti no "Vella kalpiem" (1970, 1972), šarmanto Kurmja kungu no filmas "Pie bagātās kundzes" (1969). Režisors Jānis Streičs dokumentālajā filmā atcerēsies, kā Pāvuls viņu kariķējis kolorītajā režisora Džima Longtona tēlā filmā "Teātris" (1978). Vēlāk 1981. gadā Pāvuls ir Ozols kino hitā  "Ilgais ceļš kāpās". Katram ir savs favorītkino, un arī dokumentālās filmas dalībniekiem ir savi kino stāsti. Daudzus piedzīvojusi arī viņa ģimene, jo Pāvulam paticis, ka ģimene brauc līdzi un pēc garās filmēšanas maiņas vakarā ir kopā ar viņu. 

Eduarda Pāvula dzīve pēc attālināšanās no Dailes teātra nav kā kino, viņam taču ir tikai 55 gadi! Gribas strādāt! Jā, arī slimības sekas liek sevi manīt. Iekšā kaut kas rūgst, to jūt arī tuvie. Atmodas laiks atnāk ar kino pārrāvumu – filmu vairs nav… Pensija – kā visiem – 60 lati, iztikt grūti. Eduards Pāvuls tomēr savu gara spēku atrod – iestājas Zemessardzē, un, kā viņa drauga Ēvalda Valtera dēls, arī zemessargs Raits Valters atceras, viņš viņiem kļuva par garīgo līderi. Pāvula nesaudzīgi tiešajā runā klausījās tie, kuri vēlējās savā zemē kārtību. Pāvulā bija pamodies senču streļķu spēks. 

Par viņa publiku atkal kopā ar publicisti Elitu Veidemani un mūziķi Aivaru Brīzi septiņus gadus līdz pat mūža nogalei kļuva Latvijas ļaudis novados. Kā teica pats Pāvuls – "es vēlos kliegt patiesību zālē". 

Eduarda Pāvula dzīve, pilna ar nesaudzīgiem pagriezieniem, izgruzdēja lēnām – 77 gadu vecumā. Aktieris Eduards Pāvuls pirmajā Triju zvaigžņu ordeņu pasniegšanas ceremonijā 1994. gadā saņēma savu godam nopelnīto ordeni. 

Filmā piedalās: Eduarda Pāvula meita Ilze Mētra ar ģimeni un dēls Uģis Pāvuls, teātra zinātniece Rita Rotkale, kino zinātniece Dita Rietuma, kino režisors Jānis Streičs, Eduarda Pāvula muzeja vadītāja Dace Ulpe, arhitekte Zaiga Gaile, aktrises Olga Dreģe un Lidija Pupure, kinooperators un zemessargs Raits Valters, publiciste Elita Veidemane.