ZIP izlase. Brāļi Karamazovi. LKA studentu diplomdarba izrāde
Sagaidot Latvijas Kultūras akadēmijas (LKA) 30. jubileju, Latvijas Televīzijas cikls "Teātris.zip" īpašajā izrāžu izlasē piedāvā noskatīties LKA studentu 1997. gada diplomdarba izrādes "Brāļi Karamazovi" ierakstu.
Izrādes tapšana
"Pēc Fjodora Dostojevska romāna 1997. gada pavasarī tapušie "Brāļi Karamazovi" – bija aktiera meistarîbas diplomdarbs, kura trīs daļas kopumā ilga septiņas stundas un par kuru krievu teātra zinātnieks Nikolajs Pesočinskis izteicies: "Tas ir brīnums – ar tik jauniem, nepieredzējušiem aktieriem kamerstila izrādē, psiholoģiskā teātra nežēlīgajā tuvplānā sasniegt tik dziļu, gudru rezultātu!"" (Zane Kreicberga. Pēteris Krilovs. Kroders.lv)
Pēteris Krilovs: "Iestudējot "Brāļus Karamazovus", mēs diezgan nomocījāmies ar to, kā parādīt, ka Smerdjakovs ir mentāli tādā mērā atkarīgs no Ivana, ka tālāk vairs nav kur. Un mēs atradām to īpašo žestu: Andris Keišs, kas spēlēja Smerdjakovu, izstiepj rokas un, it kā aptverot Ģirta Ēča Ivana galvu, tomēr nepieskaroties tai, prasa: "Nu, tā taču bija?". Es panācu, lai Keišs dažas sekundes rokas notur, radot asociāciju ar Jāņa Kristītāja galvu Salomes rokās. Uzfilmētajā izrēdē tas ir izkadrēts un atstāj pat vēl lielāku iespaidu nekā izrādē, kur redzams viss kopplāns." (Pēteris Krilovs intervijā Zanei Kreicbergai)
Ap un par izrādi
"Izrāde "Brāļi Karamazovi" ieguva starptautisku atzinību, triumfējot 1997.gadā rīkotajā teātra festivālā "Homo Novus", jo pārsteidzošajai aktierspēlei lielisks papildinājums bija "novalkātās koka mājas autentiskums (tuvu sakritīgs ar Dostojevska romāna darbības laiku), kas piešķīra īsto atmosfēru stāstam par vienas spēcīgas dzimtas garīgo degradāciju."" (Normunds Naumanis. Brāļu Karamazovu piemiņai. "Diena", 10.04.2007., citēts no academia.lnb.lv)
Savukārt Kultūras ministrijas rosinātajā teātra kritiķu diskusijā 1998. gadā Normunds Naumanis atminas, ka festivāla "Homo Novus" laikā Zirgu pastā "atbraukušie viesi visi vienā balsī teica, ka ar šādu izrādi mums vajag lepoties, vajag braukāt, rādīt šo izrādi. Tā ir vērtība, kuru Maskavā, Pēterburgā, vienalga kur, novērtētu kā ļoti dziļu un labu krievu klasikas lasījumu", tomēr "Braļi Karamazovi" neiekļuva "Spēlmaņu nakts" nomināciju sarakstā. Formālais iemesls bijis tas, ka tā ir studentu izrāde, taču Naumanis saskatīja citus iemeslus un ekspertu diskusijā pret to iebilda: "Nu ko mēs liekuļojam, kāda vairs studentu izrāde, ja aktieri jau divus gadus strādā dažādos Latvijas profesionālajos teātros. Un ja kādam liekas, ka tikai personīgu attiecību dēļ šo izrādi var izsvītrot, tad par to vajag skaļi runāt." (Margarita Zieda. Ābols vai skatītājs? "Literatūra. Māksla. Mēs", 02.07.1998.)
Projekta "Teātris.zip" redaktore un teātra kritiķe Henrieta Verhoustinska atceras: "Manas paaudzes spožāko aktieru kursa diplomdarbu "Brāļi Karamazovi" neiespējami aizmirst ne tikai tādēļ, ka tās noskatīšanās ilga visu dienu (septiņas stundas, ierakstā bez starpbrīžiem tās ir piecarpus). Ar visu to, es izrādi noskatījos trīs reizes (!), jo Karamazovu neiespējami sarežģītās, jaunu cilvēku eksaltācijā smagās attiecības dzima acu priekšā, nevis tika atspēlētas. Mazā telpa, tas, ka norise notika arī aiz loga, uzdrīkstēšanās runāt par lieliem jautājumiem un jūtu galējībām - tas viss radīja sajūtu, ka tev līdz ar nedaudzajiem izrādes skatītājiem ir ekskluzīva iespēja pieskarties brīnumam.
Un katru redzēto reizi stāsts bija par kaut ko mazliet citu, priekšplānā izvirzoties citam varonim - vienvakar tas bija Ģirta Ēča intelektuālis Ivans, izmisis no dieva neesamības, citvakar Artūra Skrastiņa kaislīgais, trakais Dmitrijs, kura acis aizmigloja tieksme pēc Baibas Brokas Grušeņkas sakarsušās asinis, trešajā vakarā - Regnāra Vaivara tikai šķietami rāmais, ticīgais, mīlestības pilnais Aļoša."
Raidījumu ciklu atbalsta: