Nacionālie dārgumi.100 g kultūras. Elza Radziņa

Savas paaudzes karaliskākajai aktrisei Elzai Radziņai – 100!

Viņai bija lemts garš, skaists un grūts mūžs. Pielūgta, novērtēta, apbrīnota, Elza Radziņa nekad nekļuva par večiņu. Aktrise, kura prata sevi publiski pasniegt, pat klusējot aizpildīt skatuvi. Viņai piemita lielām aktrisēm piedēvētais noslēpums, ko pa īstam neatminēt pat vairāk nekā 40 kinolomās un simts skatuves tēlos. 

Jelgavas teātra koriste kļuva par Nacionālā teātra primadonnu, kurai žurnālisti neuzdrošinājās uzdot neērtus jautājumus.  Pat ja viņa uz mirkli salīka, tad, lai pēc tam izslietos, kā pati Laima filmā «Maija un Paija» vai greznā meitu māte filmā "Pūt, vējiņi!”. Elza Radziņa Latvijā bija gandrīz kanonizēta, bet leģenda dzīvo, kamēr to atceras!

Pirmo reizi uz ekrāna parādījusies 32 gadu vecumā, kā Raiņa māsa Dora Jūlija Raizmana filmā Rainis (1949). Mazliet statiskais Elzas Radziņas tēlojums jaunus kino piedāvājumus neveicināja. Kino likteni izmainīja Grigorija Kozinceva piedāvājums – tolaik krieviski nerunājošajai aktrisei spēlēt Inokentija Smoktunovska Hamleta māti. Par vienu no filmas panākumiem uzskatīja tieši karalienes un viņas dēla fatālo nespēju saprasties, taču zem dzelzs lēdijas karaliskajām drānām pulsēja karstas asinis. «Hamletam» (1964) tā laika noslēgtajā kino sistēmā bija negaidīti veiksmīga starptautiskā aprite, kas deva aktrisei arī unikālu tikšanos ar Lourensu Olivjē pēc viņa Otello izrādes Londonā.

Karalisko kaislību atblāzmu vēlākajos gados kino skatītāji saskatīja katrā viņas darbā: Purva bridējs (1966), Mērnieku laiki (1968), Klāvs Mārtiņa dēls (1970).

Tomēr Elzas Radziņas īstais liktenis bija teātris. Ar viņu strādāja leģendārais Alfrēds Jaunušāns, vēlāk arī viņa pēcteči Mihails Kublinskis un Edmunds Freibergs. Ar gadiem Elza Radziņa kļuva aizvien azartiskāka, spēlējot arī spilgtas raksturlomas.

Komentāri

Kategorijas