Indra Roga 2013.gadā: Vailda iestudējums ir medusmaize sievietēm

«Šis darbs, domāju, sievietēm ir īsta medusmaize. Šeit tiek parādīta sievietes vara, spēks, bīstamība un arī dažas ne tik labas īpašības,» tā 2013.gada martā par tobrīd tikko iestudēto Vailda «Sievieti, kura nav uzmanības vērta» intervijā Andrejam Volmāram saka režisore Indra Roga.

Jau vēstīts, ka Nacionālā teātra izrāde «Sieviete, kura nav uzmanības vērta» būs skatāma LTV7 svētdien, 8.novembrī, plkst. 21.30. Savukārt raidījumā «Teātris.zip» plkst. 21 Ojārs Rubenis tiksies ar Ditu Lūriņu, Egilu Melbārdi un Arturu Krūzkopu. Pirms šīs tikšanās piedāvājam nelielu ieskatu teātra kritiķu vērtējumā par izrādi.

«Nacionālā teātra izrādē režisore Indra Roga kopā ar scenogrāfu Leonardu Laganovski un kostīmu mākslinieci Lieni Rolšteinu radījusi vienotu darbības vidi – zaļpelēkā dūmakā tērptu lauku kapsētas tēlu. Efektīgā scenogrāfija kā tēls strādā lieliski, un šīs «starpstacijas» (vide starp dzīvi un nāvi, starp pagātni un tagadni) fantoms jau pats par sevi ir gana iedarbīgs, lai uz tā drīkstētu atļauties izaicinošas teatrālas ģeķības – kalpi, kas ar ventilatoriem savērpj rudens lapu viesuli, kamēr izrādes varoņi lauzītās pozās izdejo savu falšo attiecību rituālus (horeogrāfe Inga Raudinga), ir pārāk smuka bilde, lai to ātri aizmirstu kā neobligātu (kāda tā, protams, ir),» raksta Normunds Naumanis  (Eņģeļu naidpilnais sekss. Kultūras Diena un izklaide. 2013. gada 3. aprīlis).

Kritiķis atklāj, ka iestudējuma pirmais cēliens viņu tiešām tracinājis ar liekvārdību un daudzo personāžu pārspīlēto eksponēšanos, tomēr slavinošus vārdus veltī trīs centrālo tēlu atveidotājiem:

«Tieši triju centrālo tēlu – Ilingvorta un abu Arbetnotu – izrādē Egila Melbārža, Ditas Lūriņas un Artura Krūzkopa – attiecības padara izrādi dzīvu un brīžam pat ļauj sastingt no prieka par to, cik piesātināts un «neviennozīmīgs» ir šo aktieru veikums.»

Recenzijas beigās kritiķim gan nākas izteikt nožēlu: «Lūriņai, Melbārdim, Krūzkopam – nav tikusi iespēja izspēlēt īsti seksīgu, piesātinātu mīlas, iekāres, grēcīgās apziņas stāstu, jo viņi pat šajā «pieticīgākajā variantā» demonstrē – drosme un varēšana viņiem ir!»

Ditas Lūriņas darba Reičelas lomā Naumanis nosauc par nudien tik jaudīgu, emocionālu un vienlaikus koķeti viltīgu, lai apgalvotu – bez viņas izrādes vispār nebūtu.

«Pateicoties Ditai Lūriņai, vietumis izrādē iezogas jau pavisam cita, «Salomes» un «Doriana Greja» portreta tēma – sievietes (cilvēka) mīla kā neprātīgs un nežēlīgs atriebības akts par reiz piesmietām jūtām, kas – ja Oskars Vailds būtu dzīvs – autoram stipri ietu pie sirds,» raksta Naumanis.

Tikmēr Ievu Rodiņu pārsteigusi izrādes izteikti skarbā, pat robustā atmosfēra, salīdzinot ar lugas izteikti sievišķīgo intonāciju.

«Izrāde pati par sevi rada paradoksu – Vailda tekstu izsmalcinātos mājienos konstruētais teksts disonē ar groteskā tiešumā veidoto varoņu skatuvisko eksistenci, turklāt iebildumus raisa arī vairākas režisores izvēlētās mizanscēnas (nu jau par Nacionālā teātra tradīciju kļuvusī aktieru sēdināšana ar muguru pret skatītāju zāli, liekot iegriezties vai izstiepties tā, lai kaut pusei skatītāju būtu redzama kaut daļa aktiera sejas),» rezumē Rodiņa, nonākot pie secinājuma, ka,

«tomēr kopumā (it īpaši pirmajā cēlienā) aktieriem spilgti komiskā un intelektuāli ironiskā saspēlē izdodas uzburt „vaildisku atmosfēru», kas apvienojumā ar estētiski pārliecinošo scenogrāfisko skatuves noformējumu rada vizuāli valdzinošu un pašironisku kopainu”. (Ieva Rodiņa. Dubultmaskas efekts. Kroders.lv, 2013.gada 20.martā)

 

 

Komentāri

Kategorijas