«Manā mežā nav neviens». Multimākslinieks Hardijs Lediņš

«Cilvēks ir atkarīgs no visa. Arī no sava uzdevuma, kas viņam kaut kādā veidā ieprogrammēts.» Hardijam Lediņam (1955–2004) šogad apritētu 60. Šobrīd var teikt, ka Hardijs Lediņš ir kanonizēts kā avangarda mākslas klasiķis, 2015. gads ir pasludināts par Hardija Lediņa gadu, kura ietvaros notiek viņa performanču rekonstrukcijas, izstādes, koncerti un diskusijas par Lediņa ieguldījumu Latvijas laikmetīgās mākslas attīstībā. Bet kā veidojās Hardija Lediņa unikālā personība?

TV dokumentālā filma «Manā mežā nav neviens» pēta, kā vispelēkākajā padomju stagnācijas laikā (1970. un 1980. gadi), kad Rietumu laikmetīgās mākslas strāvojumi un idejas  tika rūpīgi slēpti aiz  dzelzs priekškara, varēja rasties un realizēties Lediņa krāšņās, avangardiskās un sirrealās idejas? Viņa darbības loks bija netipiski plašs un neierasts padomju sistēmai, kurā katram bija paredzēts darbošanās rāmjis atbilstoši saņemtajam diplomam. Hardijs, diplomēts arhitekts, vadīja pirmās diskotēkas, eksperimentēja ar mūziku un skaņām, radīja tekstus, kļuva par video mākslas pionieri, veidoja Latvijā pirmos vides projektus, akcijas un performances, tostarp nu jau leģendāros «Gājienus uz Bolderāju.»

Neatkarības atgūšana un sekojošais  brīvā tirgus  un konkurences periods bija sarežģīts laiks daudziem māksliniekiem, arī Lediņam. Lai arī viņš kļuva par vienu no pirmajiem māksliniekiem, kura idejas uzrunāja Rietumu kuratorus, viņa Berlīnes periodam sekoja krīze, nevienkārša adaptācija un jaunu ideju meklējumi  pārmaiņu laikā un  jaunajā realitātē. Iespējams, ka 1990. gadu nestabilajā virpulī Hardijam neizdevās īsti atrast savu vietu un pilnība realizēt savu radošo potenciālu.

Aiz Hardija impozantā stāva, ārēji nesatricināmā miera, atraktīvās omulības un mūžīgajiem cigarešu dūmiem slepās jūtīga, viegli ievainojama un vientuļa  personība, kuras liktens ir diezgan tipisks mākslinieka — inovatora ceļš — netapt līdz galam novērtētam un saprastam savas dzīves laikā,  bet turpināt dzīvot savā mākslā, tā ietekmējot jaunās mākslinieku paaudzes un laikmetīgas mākslas kopainu. Par spīti panākumiem, novērtējumam, uzticamam fanu, tuvinieku un domubiedru lokam, savā mākslas mežā viņš palika viens.

Filmā piedalās Hardija Lediņa mamma, tulkotāja Rute Lediņa, kā arī viņa draugi un radošo ideju līdzrealizētāji — mūziķe, Inguna Rubene, Dzeltenais pastnieks Ingus Baušķenieks, mākslinieks Leonards Laganovskis, mūziķis un dīdžejs Roberts Gobziņs, mūzikas kritiķis Artēmijs Troickis, Berlīnes kuratore Barbara Štraka.

Rezisore — Kristīne Želve, operators Mārtiņs Šalmis, māksliniece — Ineta Sipunova. Filma tapusi sadarbībā ar Latvijas Laikmetīgās mākslas centru.

Komentāri

Kategorijas