Dagnija Jarāne: Nāves slieksnis bija kā atgriešanās mājās

5. aprīļa raidījuma "Saknes debesīs" videostāstā - tieši Lieldienās - Dagnija Jarāne stāsta par savu pieredzi, piedzīvojot klīnisko nāvi.

Nāve kā tāda šīs pasaules dzīvojošos cilvēkus nekad nav likusi mierā, cik vien tie sevi atceras. To pat varētu saukt par pašu galveno dzīves notikumu. Vairums pasaules reliģiju uzskata, ka tā ir tikai aiziešana no pasaules, kuru tā pa īstam iepazīt nepietika dzīves, uz pasauli, kuru iepazīt nepietiks visas mūžības. Ir cilvēki, kuriem ir gadījies pārkāpt nāves slieksni un atgriezties atpakaļ, pārciešot klīnisko nāvi. Arī Dagnija Jarāne pēc reiz piedzīvotā uzskata, ka katram no mums ir sava augšāmcelšanās.

Dagnija Jarāne: "Gulēju komā 40 minūtes, tas ķermenis bija sasists un sadauzīts, bet es no tā neko nejutu, tikai skaidri zinu, ka tā biju es, kas bija tur augšā. Atgriežoties no turienes ir tāda maza bērna apbižotības sajūta. Ārprāts, cik te viss ir šaurs, cik te viss ir pelēks un man te tagad jādzīvo. Kāpēc es nevaru būt tur, starp tām puķītēm, starp visu maigumu un starp visu labsajūtu, kas ir augšā."

"Nāves slieksnis mani nebaida, tāpēc ka tā ir sajūta, ka tu atgriezies mājās. Kā nāc no darba mājās. Tā sajūta ir neaprakstāma, ka es esmu te, kur jūtos mājās. Ja kāds Lieldienās grib saprast, ka cilvēkam ir augšāmcelšanās, un, ka viņš ir mūžīgs, tad, lai viņš pašūpojas, un jūt, ka viņam nav svara. Ka viņš nav tikai ķermenis, bet viņā vēl kaut kas ir. "

Komentāri

Kategorijas