Aldis Dobenbergs: Mūsu mājas ir Visuma bezgalība

1. marta raidījuma «Saknes debesīs» videostāsts - par mākslinieku Aldi Dobenbergu, kura iedvesmas avots jau daudzus gadus ir viņa novērojumi debesīs.

Aldim Dobenbergam droši vien jau zvaigznēs bija ierakstīts, ka pēc skolas beigšanas Valmierā viņam jāapgūst sporta pedagoga profesija kādā lauku skolā. Tāpat, visticamāk, Aldim zvaigznēs ierakstīts bija arī tas, ka viņam ir mākslinieka talants un ka neklātienē būs jāpabeidz studijas Mākslas akadēmijā, un jāglezno. Tā viņš dzīvoja kā gleznotājs, līdz kādā dienā kā zibens spēriens pār viņu nāca atziņa, ka šī pasaule ir pārāk šaura mūsu esībai, jo kopā ar mums visiem izplešas Visums.

Aldis Dobenbergs: «Viss sākās ar to, ka man iespēra zibens. Domāju, ka ir beigas. Tas notika 2010. gadā. Es sēdēju pie datora, gribēju jau to slēgt ārā, kad tieši virs galvas bija zibens. Izgāja cauri rokai, kājas bija gaisā, dators kūpēja, mājās iespēra visam, kam varēja. Pēc trim dienām nopirku teleskopu. Divus gadus pēc zibens spēriena katru nakti man rādījās vīzijas, kurās divus gadus pēc kārtas kaut kāda būtne man mēģina kaut ko iestāstīt. Šo visu es uzgleznoju.»

«Pētīt debesis man ir bijis bērnības sapnis. Bet viss matemātiskais mani pilnībā neinteresē. Es mēģinu piedzīvot prieku un meklēt mistisko. Debesīs es meklēju brīnumu. Es uzskatu, ka mūsu mājas ir nevis Zemes ripiņa kā miltu graudiņš kosmosā, bet gan Visuma plašums un bezgalība.»

Komentāri

Kategorijas