Daudz laimes, jubilār! Komponists Juris Kulakovs

Maijā pusapaļu jubileju atzīmē viens no talantīgākajiem un vispusīgākajiem Latvijas mūziķiem Juris Kulakovs, kurš viesojas arī raidījumā “Daudz laimes, jubilār!”. Kulakovs ir līvānietis, bērnību aizvadījis pilsētas mežniecības ēkā, jo Jura tētis bija mežzinis, savukārt mamma – skolotāja. Paralēli vispārējai izglītībai Juris apguva akordiona spēli bērnu mūzikas skolā un fakultatīvi – arī flautu un trompeti. Skolas ansamblī viņš spēlēja bungas, paspēdams veltīt laiku arī sportam. Akordeona specialitātē Juris turpināja mācības Jāzepa Mediņa mūzikas vidusskolā, vēlāk pievērsās klavierspēlei, – tas bija laiks, kad Juris sāka spēlēt taustiņinstrumentus ansamblī “Menuets” (no 1978. gada). 1979. gadā Republikāniskajā pašdarbības ansambļu skates finālā (toreiz uzstājoties ar grupu “ARKA”) jaunais Kulakovs tika atzīts par labāko pianistu. Latvijas Valsts konservatorijā, kur viņa pedagogi bija izcilās latviešu estrādes zvaigznes – latviešu estrādes ģēnijs Raimonds Pauls un arī Alnis Zaķis, Juris specializējās pūtēju un estrādes orķestru vadībā un diriģēšanā. 1979. gada nogalē J. Kulakovs pievērsās arī kompozīcijai, radot dziesmas ar Eduarda Veidenbauma vārdiem savai jaunizveidotajai grupai “Pērkons”, kuras pamatsastāvā bija daļa “Menueta” mūziķu. Juris pats spēlēja taustiņinstrumentus, bet sieviešu vokālam tika izvēlēta dziedāja un aktrise Ieva Akuratere. “Pērkona” pirmais koncerts notika 1981. gadā, un daudzas no dziesmām (“Balāde par gulbi”, “Dziesma par sapumpurotu zaru” u. c.) joprojām pieskaitāmas latviešu estrādes zelta fondam. Tām ir ne tikai muzikāla vērtība, bet arī spēcīgs vēstījums, ko Kulakovs atrada gan latviešu klasikas dzejnieku, gan mūsdienu lirikas meistaru darbos. Grupa guva lielu atbalsi jaunatnes auditorijā, radošajā inteliģencē; daudzējādā ziņā pērkonieši bija dumpinieki un pionieri, kas lauza padomju sistēmas balstus. Kā Nacionālajā Enciklopēdijā atzīmē muzikoloģe Daiga Mazvērsīte: “Uz citu kolēģu fona (“Pērkons”) izcēlās ar padomju okupācijas laikam neierasti skaļu mūziku, drosmīgiem tērpiem un skatuves kustībām, atraktīvu muzikālo priekšnesumu, bija viena no pirmajām grupām Latvijā, kas sāka lietot pirotehniku. Jaunieši “Pērkona” koncertos jutās brīvi, cēlās kājās un atklāti pauda savas emocijas; šā iemesla dēļ grupas uzstāšanos laikā dežūrēja miliči. 1983. gada sākumā pēc publikas vētrainās reakcijas koncertos Rīgā, Dzelzceļnieku kultūras namā, ar Padomju Latvijas Kultūras ministra V. Kaupuža pavēli grupas “Pērkons” publiska darbība tika aizliegta. Pret komponistu tika vērstas represijas, Kultūras ministrijas sistēmā viņam nebija iespējams atrast darbu, pat tika ieteikts emigrēt uz ārzemēm. Konservatorijā Kulakovu nepielaida pie valsts eksāmena, viņš saņēma diplomu ar izziņu, ka ir noklausījies pilnu teorētisko kursu, un norīkojumu darbā uz Jelgavas rajona kultūras namu par deju ansambļa koncertmeistaru. Augstskolas diplomu mūziķis saņēma 1984. gadā, 1986. iestājās atkārtoti un pāris gadu studēja kompozīciju Pētera Plakida vadībā.” Šī ir mūsu nesenā vēsture, iemiesota Kulakova daiļrades stāstā, taču Kulakova talants ir krāšņi turpinājies gan roka, gan nopietnās mūzikas un teātra iestudējumos – par to un daudz ko citu raidījumā “Daudz laimes, jubilar!”.