Daudz laimes, jubilār! Arhitekts Jānis Dripe

Arhitekts Jānis Dripe. Šīs nedēļas jubilārs – arhitekts Jānis Dripe, kurš jau no agriem jaunības gadiem kāpis pāri savas profesionālās karjeras robežām, iesaistoties sociālajos procesos. Tāpēc nav brīnums, ka dažādos Latvijas vēstures posmos viņš bijis arī dažādos ar valsts vadību un diplomātiju saistītos amatos. Pēc studijām Rīgas Politehniskā institūta Arhitektūras fakultātē Jānis Dripe bijis Latvijas Radošo savienību Kultūras padomes priekšsēdētājs, Latvijas Arhitektu savienības priekšsēdētājs, arī Latvijas kultūras ministrs. Bijis mūsu valsts vēstnieks Zviedrijā, Lielbritānijā un Ziemeļīrijā. Kā arī – Rīgas pilsētas galvenais arhitekts. Jānis ir dzimis 1953. gada janvārī, viņa tēvs ir savulaik ļoti populārais rakstnieks Andrejs Dripe, kurš līdz 1969. gadam strādājis par skolotāju nepilngadīgo jauniešu labošanas kolonijā Cēsīs. Uz šīs pieredzes bāzes radušies divi literāri darbi – “Pēdējā barjera” un “Kolonijas audzinātāja piezīmes”, ko Jānis sauc par “labāko, ko tēvs literatūrā radījis”. Cēsu kolonijas zonā atradās arī ģimenes dzīvoklis, un skaidrs, ka šis laiks ietekmēja ne tikai Andreju Dripi, bet atstāja lielu iespaidu arī uz viņa dēlu Jāni, sievu Zigrīdu un abiem pārējiem dēliem. Interesanti, ka Jānim tā saucamais zonas laiks saistās nevis ar bailēm vai nedrošību, kā nezinātājam varētu likties, bet tikai ar vislabākajām atmiņām un iespēju satikties ar lielajiem puišiem, kuriem Jāņa tēvs Andrejs bija ne tikai skolotājs, bet arī autoritāte, draugs, dažreiz pat tēvs, kurš padomju laika sabiedrībai lika paskatīties uz “sliktajiem” puišiem ar mīlošām Andreja Dripes acīm – kā uz jauniešiem, kuriem pietrūcis pieaugušo uzmanības un mīlestības. Tolaik tas bija kas ļoti novatorisks un progresīvs, kā arī saistās ar vienu no tā laika teātra mākslas virsotnēm – 1974. gadā Arnolda Liniņa dramatizējumā un režijā “Pēdējā barjera” piedzīvo pirmizrādi, uz skatuves uzvedot Dailes teātra Piektās studijas tolaik jaunos aktierus: Ivaru Kalniņu, Akvelīnu Līvmani, Mirdzu Martinsoni. Šī izrāde vēl tālajā padomju režīma laikā bija viens no ļoti nozīmīgiem mākslas saucieniem plašai sabiedrībai, kas vienoja kolonijas jauniešu pretestības tēmu ar sapni par valstiskas neatkarības izlaušanos. Jānim, Andreja Dripes dēlam, bija iespēja to ne tikai piedzīvot, bet lielā mērā piedalīties mūsu brīvvalsts darbā, kuram paralēli viņš allaž saglabājis rūpi par Latvijas kultūras un jo īpaši arhitektūras augstās latiņas un kvalitātes standartiem. Venēcijas biennāle, mūsu Gaismas pils – Nacionālā bibliotēka un tās radītājs, arhitekts Gunārs Birkerts (Dripe sarakstījis arī grāmatu), Nacionālais Mākslas muzejs, koncertzāle, Rīgas cirks, Tabakas fabrika – šķiet, teju visi lielie objekti ir bijuši Jāņa Dripes rūpju lokā, kur viņš – lielākā vai mazākā mērā – piedalījies ar savu ieguldījumu un redzējumu.