Aizliegtais paņēmiens. Operācija: pacients noziedznieks

LTV eksperiments: slimnīcas aizvien ir korupcijas perēkļi

LTV eksperiments: kukuļos ārstiem figurē 50, 100 un pat 300 eiro

LTV eksperiments: ārsti paši vairs neprasot, bet jādod ir

 

Par spīti vairāku gadu ilgām diskusijām un pērn pieņemtiem krimināllikuma grozījumiem, kas kriminalizē “pateicību” došanu, Rīgas pilsētas abās lielākās slimnīcās aizvien “pateicībās” apgrozās ievērojami līdzekļi, secinājis LTV raidījums “Aizliegtais paņēmiens.” Žurnālistiskajā eksperimentā, kurā fiktīva persona hospitlaizētas radinieces vārdā iztaujāja citus pacientus, prasot padomu dot vai nedot ārstiem kukuli, atklājas, ka daudzi no viņiem to aizvien dara. Nosauktās summas – 50, 100 un pat 300 eiro. Eksperiments tika veikts Stradiņa un Gaiļezera klīniskās universitātes teritorijā, un būtiskas atšķirības cilvēku pieredzē nav.

Daži aptaujātie gan aicinājuši kategoriski nedot ārstiem naudu, jo viņi saņem algu, turklāt pacients maksā par gultasvietu, taču daudzi aicināja ar naudu “nobruģēt ceļu” gan pie sanitāru, gan pie medmāsu, anesteziologa un ārsta labvēlības. Lai arī aptaujātie cilvēki nepiemin gadījumu, ka naudu būtu prasījis pats ārsts, viņu vidū nav bijusi arī pieredze, ka kāds no medicīniskā personāla no dotās naudas būtu atteicies.

Kāds vīrietis savukārt stāstījis par savu gadījumu, kad ārsts sākumā norādījis, ka operācijas cena būs 1380 eiro, savukārt tad licis saprast, ka var izgādāt tā, ka to veiks par valsts līdzekļiem. Rezultātā tā arī noticis, pacients par to samaksājis 13 eiro, un daļu “ieekonomētās” naudas plānojis novirzīt pateicībā “ārstam”. Vienīgi satikts īsi brīdi pēc operācijas, viņš vēl nebija paguvis realizēt savu nolūku. Pats ārsts arī nav teicis “nē”, naudas došanas brīdī bijis aizņemts un pacientam norādījis “vēlāk, vēlak.”

Bailes ar naudas došanu nonākt noziedznieku statusā lielākoties slimnīcās nav sajūtamas. Par krimināllikuma grozījumu bardzību atgādina tikai daži pacienti. Kopumā raidījums aptaujājis vairāk vairāk nekā 50 dažāda vecuma pacientus. Publicējam spilgtākos viedokļus.

Raidījuma eksperimenta gautā iegūtie cilvēku viedokļi un pieredze (cilvēku identitāte paturēta anonīma):

Persona Nr.1

“Kopumā es uzskatu, ka tas ir lieki, jo, ja ņem vērā tos maksājumus, kas būs par operāciju. Ja ir apdrošināšana, slimnīca saņems pēc polises. Ja jūs maksājat no savas kabatas, tad jūs samaksāsiet pēc tiem izcenojumiem, kas būs rēķinā. (..) Un kaut kādu papildus naudu ārstam par to, ka viņš, atvainojiet, ir izdarījis savu darbu, es uzskatu par lieku. Tas ir mans viedoklis. Tāpēc nevajag īpaši pārdzīvot tā kā, es domāju, šeit ārsti veic operācijas nevis tāpēc, ka vēlas saņemt kādu papildus atalgojumu, bet viņi vienkārši dara savu darbu. (..) Ziedus var. Svētkus jau neviens nav atcēlis. Ikviens cilvēks jebkuram cilvēkam var sarīkot svētkus. Pat maza buķete par 50 santīmiem jau ir kāds uzmanības apliecinājums un cilvēkiem būs patīkami.

Persona Nr.2

“Noteikti jādod pirms tam. Ieliekiet...

Es tikai domāju, kāpēc?

Nē, noteikti pirms. Man vīrs kādreiz Stradiņos nomira. Vīramāte nebija „uz mieru”. Varbūt būtu samaksājuši, varbūt būtu izdzīvojis. Es dikti esmu par to, ka pirms tam. Jums jāaiziet ir ... ieejiet kabinetā pie viņa, kas operēs, un ieliekiet konvertā. Bet noteikti pirms. To es jums saku no pieredzes.

Un, cik daudz? Nu 50 eiro jau par mazu?

Es domāju, ka nē.”

Persona Nr.3

“Ar naudu uz priekšu nekur nav jāskrien.

Nu un pēc tam?

Pēc tam skatāties. Ja ir gribēšana, tad kādam var pateikt paldies, ja nav gribēšana, var neteikt nevienam. (..) Cilvēkam jau vienmēr liekas, ka vajag kaut ko maksāt un būs kas labāk. Būs tas pats.”

Persona Nr.4

“Es nevienam naudu nedodu. Es te vienkārši tādu skandālu uztaisīju, kad te atnācu. Man uzreiz...”

Persona Nr.5

“Tas būs drīzāk dakterim apvainojums. Es jau nu noteikti neuzdrošinātos. Es vienmēr tā domāju – dakteris nav arī Dievs. Kas jau ir, tas ir. Kas nav, tas nebūs. Un kā būs, tā būs. Ja cilvēkam var palīdzēt, tad palīdzēs jebkurā gadījumā, un, ja tur vairs arī neko daudz nevar, tad arī ne tam simtam, tūkstotim, miljonam, tam nav nozīmes.”

Persona Nr.6 un Nr.7. Divi vīri pie onkoloģijas nodaļas.

“Operējošam ārstam visi dod.

Bet, vai tad teiks tas ārsts?

Nē. Neprasa. Bet visi dod. Ja kabatā neieliksi, tad neņems.

Jūs esat devis?

Es arī devu.

Simtu eiro vai latos?

Latos. Latos. Bet es domāju, vai tas ir tik svarīgi? Cits - viņam nav, iedod piecdesmit. Tagad jau bailīgāk ir. Baidās. Rokā neņem. Ja dod aploksnē, tad...

Bet, kā tad iedot? Kabatā?

Jā, viņiem jau ir tie halāti.

(..)

Es tā godīgi saku, dakteram iedevu un anesteziologam – 20. Tam kabatā, tā nagla, viņam liela tā kabata, iemetu.”

Persona Nr.8

“Naudu vajag dot. Uzreiz jums saku. Labāk pirms operācijas. Protams! Pēc tam nav jēgas. Uzzināt, kurš operē un dot naudu. Tāpēc, ka man mamma te arī gulēja (..) Viņiem noteikti vajag dot.

Bet – cik tagad eiro?

Nevaru pateikt.

Cik jūs devāt?

Tur sīkumi. Sanāca tā, ka es trāpījos brīvdienās un nebija saprotams, kādi ārsti. Pēc tam arī īpaši nevajadzēja. Es vairs nedevu, jo pēc trijām dienām viņu izrakstīja. Es devu tikai medmāsām un sanitārēm, lai aprūpētu. Skatoties, cik jūs par operāciju maksāsiet. Ja dārga operācija, tad... nu, cik. Nu 100 eiro kā minimums vajag dot.

Persona Nr.9

“Vispār jau pēc tīrās teorijas vispār neko nevajag dot, bet nu es skaidri zinu, ka, piemēram, tajā slimnīcā – jā, ja tu pirms operācijas neiedosi, tad nekas labs tur nebūs. Bet nu, kāds tas dakteris...

Bet jūs tā kā devāt kaut ko reāli?

Es reāli devu, jo citādi man vispār netaisīja.

(..) Tur vajadzētu pēc iespējas noskaidrot, vai viņš /ārsts/ vispār ir ņēmājs. Ir diemžēl... nevis diemžēl, bet par laimi, gadās arī tādi, kas neņem.”

Persona Nr.10

A jūs tā kā daudz devāt?

Tad, kad es pati aizgāju prom, nu no nodaļas gāju ārā, es iedevu 50 latus, nu tāpat. Un nodaļā es paņēmu torti, kad es gāju ārā – personālam. Un tad, kad vīrs gulēja, viņam iztaisīja cirksnī operāciju, tad es dakterim, tad jau bija eiro, vairs nebija lati, es iedevu simts eiro.

Bet viņš paņēma?

Viņš paņēma, jā. Un arī zinādama, ka man pie viņa jānāk vēl atpakaļ būs. Kā saka – ceļu nobruģēt vajag. Un ļoti cilvēcīga attieksme. Ja viņa būtu tāda, šāda tāda, tad es varbūt arī neko.

(..) Nu, un tad, kad viņš ies tagad otrreiz no viņiem prom, tad es atkal iedošu.”

Persona Nr.11

“Cik jūs devāt?

Es iedevu normāli. Saprotiet. Tad nebija eiro. Anesteziologam es iedevu 20. Meita teica, ka mammu, vajadzēja vairāk, bet nu vispār viņš ir ļoti labs. Skatījās un tā.

Kaut kas pēc tam izmainījās?

Es nezinu, izmainījās vai neizmainījās, bet visi tā. Es saprotu, maksā naudu un tā.

Dakterim arī, ja? Divdesmit lati tam, tam, ja?

Dakterim vairāk.”

Persona Nr.12

“Šitas man atkal to pasniedza tā, ka viņš varbūt izbīdīs cauri tos implantus, tā kā caur valsti. Un es tagad nesapratu, jo, ja man tā operācija īstenība it kā maksāja 1480 eiro, tad tagad es samaksāju kaut kādus 13 eiro. Un tad it kā loģiski, ka man tam dakterim it kā kaut kas būtu jādod. Bet es viņu šodien divas reizes satiku un man tā arī nesanāca iedot.

Viņš arī pats tā kā neko, ja?

Viņš tā kā neko, bet es viņam teicu: “Man ar jums tā kā jānorēķinās.” Un es gāju tā kā pēc maka, un viņš teica: “Nu vēlāk, vēlāk.” Bet nu, nevis, ka nē, bet vēlāk. Nu un tagad viņš aizgājis bija uz operāciju, tāpēc es pie viņa vairs netiku. Bet nu pēc mēneša man tā kā tā jāiet pie viņa, nu tad tad.

(Ārstam nolūkotā summa esot 300 eiro)

Nu jā, es tā ceru, ka es nesamaksāšu par maz. Es jau nezinu. Nu es tā kā domāju to pusi, to implantu cenu samaksāt. Es jau nezinu, vai tas būs gana, vai nē. Bet, es domāju, ka gana, ka nav ko. Galu galā man neviens par divām trim stundām nemaksā trīssimts eiro.”

Persona Nr.13

“Patreiz tas likums pieņemts. Tagad var dabūt abi divi pa biksēm. Kas to zina, vai viņiem nav kameras iekšā tajos kabinetos. Devējs un ņēmējs – abi divi.

Variants ir tāds, teiksim, kaut kur koridorā. Ja jūs gribat dakterim iedot, vienkārši pasaukt malā. It kā parunāties. Vajag paskatīties pirms tam, vai nespīd. Pa griestiem. Tagad jau viņas pie griestiem tiek stiprinātas.

Tad jau ne aploksnē? Tad kaut kur citur?

Tā aploksne jau ir. Paņemat - ir maziņas, šitik te lielas. (..) Nu tur tā un it kā, redz, tur varētu. Bet, nu tur tā, zināt. Tā ņurd, ņurd vienkārši. Tad ir saprotams, ka viņš grib.”

Komentāri

Kategorijas