Kas jāmaina Latvijas sportā? - Sportistu mentālā veselība: problēma ar postošām sekām, par ko nerunā

Pēc vasaras pārtraukuma šovakar atsākam pērn iesākto rubriku Kas jāmaina Latvijas sportā? Sezonas pirmajā sižetā aplūkosim tēmu, par kuru Latvijā runāts maz, proti, profesionālu atlētu mentālā veselība. 30 gadu laikā kopš neatkarības atjaunošanas Latvijā ir izaugušas vairākas sportistu paaudzes, kas saskārušās ne tikai ar sporta industrijas labumiem slavas un naudas izskatā, bet arī ar nopietnām garīgām problēmām. Tematu pētīja Andris Auziņš un Raimonds Rudzāts.

Pēdējā laika notikumi Latvijas sporta vides aizkulisēs aktivizējuši diskusijas par profesionālu sportistu mentālo veselību. Problēmu spektrs ir ļoti plašs – kāds nespēj tikt galā ar sabiedrības spiedienu, cits ātri pazaudē karjeras laikā nopelnīto naudu, vēl kādam dzīvi plosa dažādas atkarības. Visgrūtākajā situācijā sportisti nonāk brīdī, kad karjerai jāliek punkts. 

Bijušais hokejists Kaspars Saulietis uzreiz pēc karjeras beigām sāka mērķtiecīgu pašiznīcināšanos. Lai arī konkrēta nodoma pašnāvības rituālam viņam prātā nebija, visa viņa ikdiena uz to vedināja. 

Intervija - Kaspars Saulietis, Bijušais hokejists

Tu sevi tajā brīdī tik traki iznīcini. Lieto nereāli daudz alkohola, narkotiku. Sēdi telpās – neej ārā, nestaigā. Neko nedari. Visu laiku eksistē. Vienā brīdī var būt par daudz – sirds apstājas, un tādēļ aizej mūžībā.”

Kā iemeslus šādam vairākus mēnešus ilgušam dzīves posmam Saulietis uzskaita gan neziņu par nākotni, gan strauju cilvēku intereses sarukumu par viņa gaitām. No emocionālās bedres viņš izkļuva, sākot nodarboties ar sabiedrisko ēdināšanu un automašīnu apkopi. 

Intervija - Kristaps Janičenoks, Bijušais basketbolists

Profesionālie sportisti nav tik advancēti, izglītoti, zinoši, bet – tam ir izskaidrojums. Tie ir tie divi treniņi dienā, tā ir tā diendusa un tur vēl nakts režīms jāņem vērā. Tev nav laika to darīt.” 

Intervija - Kaspars Gorkšs, Bijušais futbolists

Ja ģimenē netiek uzspiests vai pašam nav kāda dziņa pēc citas dimensijas, ko gribētu pētīt, tad lēnā garā atrofējies un kļūsti par laika dedzinātāju un zaudē ļoti daudz laika. Ja tu man prasītu, ko es nožēloju, ko es varēju darīt vairāk – es noteikti varēju izmantot laiku stipri lietderīgāk, nekā guļot divreiz dienā diendusas vai skatoties visus iespējamos seriālus pēc kārtas, ko man teorētiski pietika laika darīt.” 

Kristaps Janičenoks uzskata, ka sportistu salauztos likteņus pēc karjeras beigām veido dzīves pieredzes trūkums un tas, ka sportošana ir izteikta nišas nodarbe – laukumā demonstrētajām prasmēm parastajā darba tirgū nav praktiskas pievienotās vērtības. Elementāru dzīves pieredzes trūkumu izceļ arī bijušais Latvijas futbola izlases kapteinis Kaspars Gorkšs. Iesākumā problēmas sagādā pat atcerēšanās, kā un kur jāsamaksā rēķini. Viņš arī atminas gadījumu, kad uzreiz pēc karjeras beigām tika uzaicināts vadīt vieslekciju jauniešiem.

Intervija - Kaspars Gorkšs, Bijušais futbolists

Man, piemēram, apmēram tāda bija pirmā atklāsme. Es stāvu viņu priekšā, man ir gandrīz 40 gadu, bet esmu turpat, kur viņi šodrīd. Ir kaut kāda pieredzes bagāža kā sportistam. Bet, ja runājam par tādām būtiskām sadaļām kā izglītība, ikdienas prasmes, ikdienišķu procesu pieredze, es esmu tieši turpat, kur tajā dienā mans klausīts – respektīvi, 18-19 gadus vecs jaunietis.” 

Intervija - Kristaps Janičenoks, Bijušais basketbolists

Cilvēks, kas ir pabeidzis augstskolu, kāpis pa karjeras kāpnēm, attīstījies un kritis – viņam ir daudz lielāka pieredze.” 

Mārtiņš Martinsons sešus gadus strādāja pie Latvijas vīriešu basketbola izlases mentālās sagatavotības. Vēlāk strādājis arī ar citiem sportistiem un komandām. Viņš uzskata, ka sportistu mentālā veselība ir tēma, kurai Latvijā tiek pievērsta pārlieku maza uzmanība. Lielā mērā to veicina arī pašu sportistu kūtrums un pašlepnums, lai arī pēc karjeras teju visi saskaras ar vieniem un tiem pašiem izaicinājumiem.

Intervija - Mārtiņš Martinsons, Koučs, strādājis ar sportistiem 

Es domāju, ka lielākais izaicinājums ir identitātes sagrūšana. Ir jārada jauna identitāte. Ir jārada jauns es. 

Ļoti daudzi profesionāli sportisti, kad beidz karjeru, to salīdzina ar nokrišanu no kraujas. Tur ir tukšums. Ko tagad? Kāds ir mans nolūks? Kāds ir mans mērķis? Ko es tagad darīšu? Ko man vispār apgūt? Tur ir nulle! Tur ir tukšums!”

Martinsons vēlētos, lai sportisti palīdzību mentālās veselības jautājumos pie speciālistiem meklētu jau karjeras sākumā. Kaspars Gorkšs tikmēr akcentē mentora nepieciešamību pārejas posmam uzreiz pēc karjeras beigām. Lai ir kāds, ar ko parunāties par jaunajiem izaicinājumiem. Latvijā pagaidām nav iedibināta nekāda sistēma, kā sportistiem sniegt mentālo palīdzību uzreiz pēc karjeras beigām. Plašākas intervijas ar sporta jomas ekspertiem skatāmas “Sporta Studijas” Youtube kanālā.