Daudz laimes, jubilār! *

Jānis Peters, 26.05.2019 “Es mīlu jūs, un tas ir arī viss,” savā poēmā “Nakts pēc tautasdziesmas” savulaik rakstīja dzejnieks Jānis Peters. Tik kodolīgi un ietilpīgi vienlaikus. LTV arhīvs glabā poēmas iestudējumu gan Latvijas Televīzijā (1987., rež. V. Lejiņa, Dzejnieks – I. Brakovskis, Meitene – M. Apine), gan uzvedumu Dailes teātrī (2009., rež. V. Liepiņš, Dzejnieks – J. Paukštello, Meitene – V. Vārpiņa). Taču dzejnieka ieguldījums Latvijas kultūrā tālu pārsniedz viņa daiļrades uzskaitījumu arhīva vienībās. Būdams dzejnieks un publicists, Peters savā vērienā ir jaunlatvietis un savā mīlestībā – patriarhs. Tāpēc ir tik grūti kaut ko pateikt par Jāni Peteru. Peters dzimis 1939. gadā Priekulē, un šogad viņam - 80. Mācījies Liepājas 6. vidusskolā, strādājis Liepājas teātrī par skatuves strādnieku un režisora palīgu, Liepājas rajona laikrakstā „Ļeņina Ceļš” (1963-1964), laikrakstā „Cīņa” (1964-1967), žurnālā „Zvaigzne” par prozas nodaļas redaktoru (1967-1972). Pirmā Petera dzejas publikācija «Kaist pīlādzis sniegā» - 1961. gadā Liepājas laikrakstā «Komunists». Pirmais dzejoļu krājums «Dzirnakmens» - 1968. gadā. 1968. gadā viņš tika uzņemts LPSR Rakstnieku savienībā, kur bija valdes sekretārs (1974-1976), dzejas konsultants (1974), pirmais sekretārs (1985-1990). Kopumā publicējis 6 dzejoļu krājumus, grāmatu par Raimondu Paulu un dažādu esejas par izciliem kultūras darbiniekiem. Atmodas gados Peters kļuva par vienu no tā laika notikumu centrālajām personām, viens no Tautas frontes dibinātājiem un līderiem. Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas - diplomāts: pilnvarotais pārstāvis Maskavā (1991-1992) un ārkārtējais un pilnvarotais vēstnieks Krievijas Federācijā (1992-1997). Jānis Peters bijis arī Krišjāņa Valdemāra fonda vadītājs (no 1998. gada), LU Austrumeiropas institūta Sabiedrisko attiecību institūta direktors (no 1999. gada). 2008. gadā saņēmis Cicerona balvu nacionālajā politikā par Atmodas laika idejas attīstīšanu. Taču Andreja Volmāra un dzejnieka Jāņa Petera saruna šoreiz vairāk par … mūziku. Dziesmu tekstu un pašu dziesmu tapšanas stāsti, kas patiesībā ir mūsu vēstures, mūsu izdzīvošanas, atmodas un dvēseles stāsti. Tie ir iekodēti mūsos. “Manai Dzimtenei”, “Dvēselīte”, “Kas esi tu?”, “Mīlestības pinekļi”, “Iedzersim pa glāzei”, “Zilais karbunkulis”, “Lana”, “Mēmā dziesma”, “Laternu stundā”, “Genoveva”, “Kurzeme”, mūzikls “Kerija”, dziesmu cikls “Pērļu zvejnieks” – vēl un vēl.