Kas jāmaina Latvijas sportā? - Handbols cīnās ar stagnāciju un iekšējām nesaskaņām

2020. gada sākumā Latvijas vīriešu handbola izlase debitēja Eiropas čempionāta finālturnīrā. Turpinājums šim panākumam izpalika – nesen kā aizvadītais kvalifikācijas cikls Latvijas izlasei nebija veiksmīgs. Izlases sastāvs bija tālu no optimālā, turklāt nemitīgu neskaidrību ieskauts.

Intervja - Sandris Veršakovs, Latvijas izlases galvenais treneris

«Pat no pirmās spēles, no pirmās sabraukšanas es nevarēju nofiksēt sastāvu. Labi – zināmu iemeslu dēļ, bet tā tas turpinājās līdz pat pašai pēdējai spēlei.»

Veršakovs par izlases galveno treneri kļuva pēc tam, kad sadarbība tika pārtraukta ar Vācijas speciālu Āronu Cīrki. Cīrke amatā sabija pusgadu un, tā arī nenovadījis nevienu spēli, to pameta neilgi pēc ģenerālsekretāra maiņas Handbola federācijā.

Intervja - Guntis Ciematnieks, Bijušais LHF ģenerālsekretārs

«Domāju, ka jaunajai vadībai viedokļi atšķīrās. Es domāju, ka norunātais apjoms neapmierināja vienu vai otru pusi. Manā skatījumā, šī bija federācijas kļūda – neizmantot šāda līmeņa treneri, ekspertu, kurš varētu palīdzēt visai mūsu sistēmai kopumā.»

Intervja - Normunds Blome, LHF ģenerālsekretārs

«Oktobrī viņš tomēr izlēmis, ka nevar vizināties uz Latviju, tāpēc ka viņam Vācijā bijā 10 dienas jāsēž karantīnā. Kaut kā tā tas viss pagriezās, un viss. Ja viņš nevar, mums steidzīgi bija jāmeklē risinājums.»

Kuluāros tieši Cīrkes aiziešana un Blomes atrašanās pie izlases izskan kā patiesais iemesls, kāpēc vairāki vadošie spēlētāji Latvijas izlasei nepalīdzēja. Blome gan uzsver, ka visas priekšteču veiktās vienošanās ar Cīrki bija plānots turpināt, ja vien pats treneris to būtu vēlējies. Latvijas Televīzijas uzrunātie handbola pārstāvji ir vienisprātis – ārzemju speciālists Latvijas handbolam nāktu par labu, ja vien iesaiste neaprobežotos tikai ar vienas komandas vadīšanu.

Risināmu jautājumu netrūkst. No vienas puses, handbols Latvijā atrodas ļoti priviliģētā statusā, jo ir pārstāvēts valsts uzturētā sporta internātā Murjāņos. Valsts uzturētu internātu nav ne basketbolā, ne futbolā, ne hokejā. No otras puses, handbola ģeogrāfija Latvijā ir ļoti šaura, salīdzinot ar citām populārākajām sporta spēlēm. Federācijas mājaslapā uzskaitītas tikai 13 pilsētas, kurās bērniem iespējams apgūt handbolu.

Intervja - Renārs Līcis, Bijušais Latvijas izlases kapteinis

“Ja mēs Murjāņu faktoru izņemam ārā no handbola saimniecības, tad handbola kā sporta veida asinsrite ir ļoti apdraudēta.

Es uzskatu, ka tradīciju noturēšana vietās, kur handbols jau ilgtermiņā ir bijis – tas ir daudz produktīvāk pie mūsu ģeogrāfijas un cilvēciskā resursa, nekā to izkliedi maksimāli izdalīt pa visiem Latvijas punktiem.”

Plašākai handbola attīstībai Latvijā šobrīd akūti trūkst piemērotas infrastruktūras, jo standarta sporta zāles ir par šauru. Murjāņu loma Latvijas handbolā ir mazinājusies, taču joprojām ir būtiska. Neatrisināts ir jautājums par to, ko darīt pēc Murjāņu sporta ģimnāzijas absolvēšanas. Latvijā profesionālu komandu šobrīd nav, bet ārzemju klubiem Latvijas spēlētāji uzreiz pēc vidusskolas vēl nav gatavi. 2000. gadu sākumā starpposma funkciju veiksmīgi pildīja ASK/AB.LV komanda, kura trenējās divreiz dienā un atzīstami startēja arī ārpus Latvijas robežām.

Intervja - Sandris Veršakovs, Latvijas izlases galvenais treneris

«Kā minimums, vienam klubam Latvijā ir jābūt. Bet tas viss ir klubu interesēs, atkarīgs tikai no klubiem. Kāpēc tas šobrīd nav izveidojies, es domāju, visiem ir skaidrs – tas ir finansiālais jautājums.»

Blome ikdienā uztur Rīgas „Celtnieka” komandu. Viņš kā klupšanas akmeni klubu attīstībai saredz pirms 3 gadiem mainīto kārtību, kādā uzņēmēji daļu peļņas varēja ziedot sabiedriskā labuma organizācijām.

Intervja - Normunds Blome, LHF ģenerālsekretārs

«Ja tu pazīsti kādu un viņam ir iespēja, tad viņš arī iedod to naudu, bet tehniski iemesla dot to naudu nav! Tāpēc ka reforma izveidoja absurda situāciju – reinvestētā peļņa neapliekas ar nodokli. Mēs kā latvieši, ja varam reinvestēt jeb ieguldīt uzņēmumā, palielināt algas, darbaspēka skaitu, tehniku, datorus, programmas - jebko. Tad tas arī notiek , un tā nauda nenāk vairs sportam.»

Handbola sabiedrību šobrīd plosa arī visai lielas iekšējās nesaskaņas. Ilggadējais prezidents Mārtiņš Bičevskis pilda reprezentatīvu lomu, federācijas faktiskā vadība jau gadiem ir ģenerālsekretāru rokās. Pašreizējam ģenerālsekretāram Blomem tiek pārmests autoritārs darba stils un vienpersoniska lēmumu pieņemšana, savukārt viņa priekštecim Ciematniekam – nesaimnieciskums attiecībā uz federācijas finansēm. Simpātijas vai antipātijas pret vienu vai otru ģenerālsekretāru un viņa sabiedrotajiem arī šūpo handbola kuģi uz vienu vai otru pusi.