Kas jāmaina Latvijas sportā? - Prioritārie sporta veidi – jau sen kā noteikti?

Darbs pie prioritāro sporta veidu noteikšanas izrādījies tik smagnējs, ka arvien skaļāk dzirdamas tās Latvijas sporta sabiedrības balsis, kas skandē, ka prioritārie sporta veidi Latvijā jau sen kā ir noteikti ar dažādiem valsts atbalsta instrumentiem. Vai šādām runām ir pamats, pētīja Andris Auziņš, Juris Valdovskis un Raimonds Rudzāts.

Prioritāro sporta veidu idejas skeptiķi norāda, ka prioritātes jau ir noteiktas esošo budžeta programmu ietvaros. Kā viens no uzskatāmiem piemēriem tiek minēta sporta skolu sistēma, kuras finansēšanai ik gadu tiek atvēlēta vismaz puse kopējā sporta budžeta.

Valsts finansējums 88 sporta skolām 2021. gadā - 17 452 124 EUR.

Lauvas tiesu šā finansējuma aizplūst masveidīgākajām sporta spēlēm – futbolam, basketbolam, volejbolam, hokejam un florbolam, ar kurām audzēkņu skaitā konkurē tikai vieglatlētika un peldēšana. Šajos septiņos sporta veidos iepriekšējā mācību gadā bija koncentrēti 76% visu sporta skolu audzēkņu. Kopumā sporta skolu sistēmā tiek finansēti 38 dažādi sporta veidi.

Valsts finansējums tiek atvēlēts treneru darba samaksas daļējai segšanai. Valsts uzstādītais mērķis sporta skolu sistēmai ir gatavot augsta līmeņa sportistus. Taču sporta skolas dibina pašvaldības, kas piedāvāto sporta veidu klāstu nosaka pašas, tāpat kā sasniedzamos mērķus.

Intervija - Guntis Apīnis, Latvijas Pašvaldību savienības padomnieks sportā

«Mēs jau zinām – sporta skolās vienu trešdaļu sastāda valsts finansējums treneru algām, pārējo klāt pieliek pašvaldība. Tāpēc arī es uzskatu, ka ir nepareizi prasīt, lai pašvaldība domātu un darītu visu, lai būtu augstu sasniegumu sports. Ja divas trešdaļas iegulda pašvaldība, tad tā savas intereses – iedzīvotāju intereses, veselīgs dzīvesveids, iespēja pēc iespējas vairāk iedzīvotājiem, bērniem nodarboties ar sportu – tas ir tikai loģiski, ka pašvaldību griba ir jāpiepilda.»

Apgalvot, ka valsts savus prioritāros sporta veidus ir noteikusi caur sporta skolu sistēmu, nav pamata. To drīzāk ir izdarījusi pati sabiedrība, uz kuras impulsiem reaģējušas pašvaldības. Cita lieta, ka valsts noteiktie sporta skolu akreditācijas kritēriji lielā mērā ir veicinājuši komandu sporta spēļu dominanci, jo kā viens no kritērijiem ir audzēkņu skaits. Tā, piemēram, individuālajā sporta veidā vieglatlētikā minimālais audzēkņu skaits pirmās treniņu grupas nokomplektēšanai ir 12 bērni, kamēr futbolā – tikai 10.

Guntis Apīnis uzskata, ka šie kritēriji būtu ļoti nopietni jāpārskata, it sevišķi domājot par reģioniem, uz kuriem muļķīgi būtu attiecināt tādus pašus masveidības kritērijus kā lielajās pilsētās. Kā piemēru viņš min sevis paša trenēto telpu futbolu, kas sporta skolu sistēmā nav nodalīts no lielā futbola.

Intervija - Guntis Apīnis, Latvijas Pašvaldību savienības padomnieks sportā

«Telpu futbolā ir pieci laukuma spēlētāji. Ja sporta skolās būtu telpu futbols, grupas būtu vieglāk nokomplektēt un būtu arī atdeve.»

Prioritāro sporta veidu pazīmes ir vērojamas arī Sporta likumā atrunātajā kārtībā, kādā valsts nodrošina komandu sporta spēļu sagatavošanos un piedalīšanos sacensībās, tai skaitā – kvalifikācijas sacensībās. Kā prioritāras likumā fiksētas basketbola, futbola, hokeja, volejbola, handbola, regbija un kērlinga izlases, bet pārējām izlasēm pienākas ne mazāk kā 7% valsts finansējuma.

Tā, piemēram, regbijs un kērlings prioritāro sporta spēļu lokā nonāca, apelējot pie savas piederības olimpiskajai kustībai, savukārt nesalīdzināmi masveidīgākais un panākumiem bagātākais florbols atrodams otrajā grozā.

Nepiederot sporta spēļu saimei, uz valsts plecu tiešā veidā nevar balstīties arī citas populāras Latvijas izlases. Piemēram, sieviešu tenisa izlase vai Latvijas motokrosa izlase ar Paulu Jonasu priekšgalā.

Intervija - Mārtiņš Lazdovskis, Motosporta federācijas prezidents

«Tā noteikti ir diskusija, ko esmu pacēlis kontekstā ar prioritārajiem sporta veidiem – ka nedrīkst būt pazīme olimpisks vai neolimpisks. Pazīmei būtu jābūt: panākumi un šo panākumu atpazīstamība. Gan Latvijā, gan starptautiski.»

Lazdovskis norāda, ka viņa vadītajā federācijā izlases tiek komplektētas ne tikai motokrosā, bet arī spīdvejā, enduro un citos paveidos. Piemēram, Paula Jonasa dalību Nāciju motokrosā daļēji veicina viņa pārstāvētā komanda, bet pati Latvijas izlase finansējuma trūkuma dēļ uz 2018. gada Nāciju kausu nemaz nedevās. Lazdovskis uzskata, ka sporta veidus nevajadzētu pretstatīt, bet radīt vienādas iespējas visām izlasēm pretendēt uz valsts finansējumu, savā starpā konkurējot ar sasniegumiem un starptautisko atpazīstamību.

Intervija - Mārtiņš Lazdovskis, Motosporta federācijas prezidents

«Un es arī ļoti labi būtu gatavs saprast, ka man kā Motosporta federācijai pateiktu: „Dārgā Motosporta federācija! Principā no tavām septiņām vai deviņām izlasēm septiņas vai sešas ir hobija sacensības, kas neizraisa plašu starptautisku ažiotāžu, jūs necīnāties par augstām vietām, līdz ar to – mēs to nefinansēsim!» ”

Komandu sporta spēlēm labvēlīgā kārtība Sporta likumā tika iestrādāta pirms 15 gadiem un spēkā stājās 2006. gada novembrī. Tas notika, pateicoties trīs populārāko sporta spēļu lobijam. (te vajag parādīt futbola, basketbola, hokeja ikonas)Tolaik tam bija pateicīga augsne: Rīgā togad bija noticis pasaules čempionāts hokejā, basketbolā bija īstenota daudzsološa paaudžu maiņa abu dzimumu izlasēs, bet futbolā vēl svaigā atmiņā bija dalība Eiropas čempionāta finālturnīrā.

Tomēr arī komandu sporta spēļu īpašais statuss neļauj tās dēvēt par neapšaubāmiem prioritārajiem sporta veidiem. Pieaugušo līmenī sporta komandas dzīvo no valsts budžeta neatkarīgu dzīvi, spēlētāju sagatavošanas darbu priviliģētajām izlasēm veicot un uzturot patstāvīgi. To savukārt nevar teikt par olimpiešiem, kuru karjeras, ar retiem izņēmumiem, uztur nodokļu maksātāji. Uz šā fona īpaši kurioza ir tādu komandu disciplīnu kā bobslejs, kamaniņu divnieks un pludmales volejbols nodēvēšana par individuālajiem sporta veidiem, lai tikai to sportistus varētu iekļaut Latvijas Olimpiskajā vienībā. Valsts atbalsta programmā, kas ir dibināta individuālo sporta veidu pārstāvju atbalstam.

Mēģinājums visus šos tik dažādos aspektus novietot uz viena lineāla ir galvenais iemesls tam, kāpēc prioritāro sporta veidu noteikšanas process pagājušajā vasarā uzkārās pusceļā.