Meikšāna «Straumēni» – fascinējošs iespaids un jauna estētiskā pieredze

Režisora Viestura Meikšāna pēc Edvarta Virzas poēmas motīviem veidotie Plūdi un saulgrieži Straumēnu skaņās – daudzējādā ziņā ir jauna estētiska pieredze Valmieras teātrim, 2010.gada jūnijā „Kultūras Forumā" raksta kritiķe Līga Ulberte. Savukārt uz Silvija Radzobe „Ābolu ķocī" atzīstas, ka izrāde atstājusi fascinējošu iespaidu.

Kāds ir latviešu teātra vērtētāju viedoklis par Meikšāna iestudējumu?

Tas – izrādei veltīto rakstu apskatā, sagaidot Valmieras drāmas teātra izrādei «Plūdi un saulgrieži Straumēnu skaņās» veltīto raidījumu "Teātris.zip", kas LTV1 ēterā skatāms, 7. decembrī, pulksten 21.40.

Vai notikums latviskās dzīvesziņas kopējiem?

Teātra kritiķe Līvija Dūmiņa (NRA, 12.06.2010.) uzskata, ka Meikšana izrāde „latviskās dzīvesziņas kopējiem varētu kļūt par īpašu notikumu", un to pamato šādi:

"Izrāde atgādina par mūsu nācijas saknēm un tradīcijām, ciešo cilvēka un dabas saiti, nemainīgo kārtību, kuras ievērošana ļāva mūsu senčiem dzīvot harmonijā ar dabu. Tā atgādina par latviešu folklorā slēgtajām zināšanām un vērtībām, kas, ja ne ar mātes pienu iezīstas, tad dzīves meklējumu ceļos uzietas, sajustas un sev par labām atzītas."

Arī Līga Ulberte uzskata, ka izrādes mērķauditorija ir cilvēki, kuriem pozitīva attieksme pret etnogrāfiskām lietām.

Kritiķe raksta: „ja jums patīk autentiska dziedāšana un piedalīšanās etnogrāfiski rituālos, tad patiks arī Valmieras „Straumēni", bet ja ar folkloras tradīcijām esat tikpat atturīgi pieklājīgās attiecībās kā ar jebkuru citu vajadzīgu, bet subjektīvi neaktuālu kultūras tradīciju, tad arī izrāde jūs neuzrunās."

Vai latviešu kritiķiem principā nepatīk folklora?

Meikšāna iestudējumam veltītajā recenzijā Līga Ulberte apšauba „latviešu teātra vidē jau tāpat" valdošo mītu, „ko viskonsekventāk proponē režisore Māra Ķimele, ka latviešu kritiķiem principā nepatīk folklora, viņi to nesaprot un izrāžu izmantojumā nespēj novērtēt", paužot viedokli, ka, iespējams, pie vainas ir kritiķi, bet tikpat labi – arī režisori, kuri folkloras elementus izmanto „ilustratīvi dekoratīvā nozīmē".

Iestudējuma divas kvalitātes

Ulberte izrādē saskatījusi „divas neapšaubāmas kvalitātes", no kurām viena ir izrādes aktieru ansambļa saliedētība un simtprocentīgā atdeve, pieņemot dotos spēles noteikumus, pārmiesojoties neskaitāmos tēlos un savstarpēji sazinoties pašiem labi saprotamā valodā, bet „otra un visbūtiskākā iestudējuma veiksme ir absolūti virtuozā Jēkaba Nīmaņa skaņu partitūra".

Aktieru kolektīva saliedētību izceļ arī kritiķe Silvija Radzobe (Diena, 9.06.2010.):

„Aktieru ansambļa totālā saliedētība un pašaizliedzīgā atdeve spēlei radīja iespaidu par ideālu cilvēku kopu, „ģimeni", kura zina un saprot, ko dara, pat ja citi to nesaprot.

Normunds Naumanis (Diena, 9.06.2010.) savukārt kā būtiskākos izceļ Nīmaņa nopelnus: „Izrāde performance, kurā pagaidām vislielākie pilnestības nopelni pienākas Jēkaba Nīmaņa radītajām arhaisku world music un trausla džeza miksli atgādinošajām dabas skaņu gleznām, pēcgaršā atstāj teātros ļoti reti sastopamu un patīkamu dzīves normalitātes sajūtu".

Meikšāns, kolektīvā pieredze un metaforiskais teātris

Viestura Meikšāna interesi par dažādiem latviešu kolektīvās pieredzes aspektiem kritiķe Ulberte salīdzina ar Alvja Hermaņa latvietības koda meklējumiem Jaunajā Rīgas teātrī, bet iestudējuma stilistikā saskata līdzību gan ar Eimunta Ņekrošus versiju par Donelaiša „Gadalaikiem", gan Hermaņa „Melno pienu". Galu galā Ulberte nonāk līdz paradoksālai atziņai:

„„Straumēnus" skatoties, nepamet sajūta, ka izrādes pamatā ir racionāls koncepts, nevis personiska garīgā pieredze. Un rodas paradoksāla situācija, ka par iestudējumu ir interesantāk teorētiski reflektēt, nekā to skatīties."

Arī Līvija Dūmiņa (NRA, 12.06.2010.) saskatījusi Meikšana metaforiskā teātra valodas meklējumu līdzību ar JRT centieniem, tomēr secina:

kopumā šis pozitīvi vērtējamais eksperiments liecina, ka mūs vēl gaida pārsteigumi".

Metaforiskā teātra iezīmes un to pretrunīgo dabu iestudējumā pamatīgi vētī Zane Radzobe (Kultūras Diena, 12.06.2010.), atrodot nepilnības teju visos iestudējuma elementos: tekstā, struktūrā, tēlos, ritmā...

Kritiķei tā traucējis „pārbagātais etīžu birums, ainas, kas cita citu izslēdz un veido pārlieku pretrunīgas saiknes", ka viņa uzdot retorisku jautājumu: vai režisors kādā brīdī nav izlaidis no uzmanības fokusa to, ko ar izrādi vēlējies pateikt"?

Lai gan Zanei Radzobei „jautājumi, uz kuriem atbildes tā arī neizdodas atrast", šķiet „pārāk būtiski, lai iestudējumu atzītu par veiksmi", tomēr kritiķei nākas atzīt, ka

izrādei netrūkst arī kvalitāšu, kas apbur."

Projektā "Teātris.zip" iekļauto izrāžu pārraidi atbalsta Borisa un Ināras Teterevu fonds.

Komentāri

Kategorijas