Kas jāmaina Latvijas sportā? - Biatlona ”lieliskais četrinieks”: spožums, kas atnesa postu

Daudzi jo daudzi sporta līdzjutēji mīl gremdēties nostalģijā par laikiem, kad augstvērtīgas vietas biatlona sacensībās uzrādīja tā sauktais ”lieliskais četrinieks”: Oļegs Maļuhins, Ilmārs Bricis, Gundars Upenieks un Jēkabs Nākums. Kvartets izšķīst sāka pēc 2002. gada Soltleiksitijas olimpiādes, kura mūsu biatlonistiem noslēdzās ar pēdējo vietu stafetē. Teju 20 gadus vēlāk situācija ir daudz dramatiskāka – stafetē reti kad latviešiem vispār izdodas finišēt, neapdzītiem par apli.

Tomēr saknes šodienas nevarībai ir meklējamas tieši ”lieliskā četrinieka” laikos, kad galvenā trenera Vitālija Urbanoviča vadītā Latvijas izlase vairāk atgādināja privātu sporta klubu, kura apmeklēšanai citiem biatlonistiem tika likti dažādi šķēršļi.

Intervija - Jānis Neimanis, Biatlona treneris

«Atlases sacensības ieliek Austrijā. Par piemēru – es esmu talsinieks un es gribu izsisties, tikt Latvijas izlasē. Bet – kā man būs iespējams nokļūt uz atlases sacensībām? Jo es tobrīd neesmu Latvijas izlases dalībnieks. Tas viss bija tādā veidā.»

Intervija - Jānis Pleikšnis, Bijušais biatlonists

«Kamēr neesi viņiem konkurents, viss ir forši – visi ir draugi. Bet – kā sāc izrādīt konkurenci, tā sāk tevi smuki atšūt. Atlases sacensības viņiem tika pakārtotas tā, ka nespēji pielāgoties. To esmu pats uz savas ādas izjutis. Kā paliec konkurētspējīgāks, tā tevi nelaiž klāt.»

2000. gadu sākumā līdzās Urbanoviča komandai skaļi sevi junioru līmenī sāka pieteikt galvenokārt Intara Berkuļa trenētā jaunā maiņa. Starp viņiem bija arī Jānis Pleikšnis, kurš 2002. gada pasaules junioru čempionātā spēja sasniegt labāko desmitnieku, apsteidzot vairākus vēlākos olimpisko spēļu un pasaules čempionātu medaļniekus. Tomēr veiksmīga pāreja uz pieaugušo biatlonu viņam neizdevās.

Intervija - Jānis Pleikšnis, Bijušais biatlonists

“Viens no faktoriem bija, ka izlases treneris bija Vitālijs [Urbanovičs]. Mēs netikām tālāk, tikām visādi piebremzēti. Tas ir viens no faktoriem. Un federācijas tā laika prezidents [Jānis Bērziņš] arī bija viens no iemesliem, kāpēc nebija kopsaucēja un motivācijas mums tālāk darboties.”

Sajutuši dažāda veida pretestību un nespējuši potenciālu konvertēt atbilstošos rezultātos, ar laiku profesionālajam biatlonam ar roku atmeta daudzi spējīgi atlēti. Pēdējo 20 gadu laikā astoņiem Latvijas biatlonistiem izdevies ielauzties labāko desmitniekā pasaules junioru čempionātos. Starp viņiem nav ne Rastorgujeva, ne Bendikas, kas iezīmē neizmantotā potenciāla apmērus.

LATVIJAS BIATLONISTI PASAULES JUNIORU ČEMPIONĀTU TOP 10

  • Edgars Piksons 2003.g.- PJČ 6.vieta 10km sprints, 2004.g.- PJČ 6.vieta 15km indiv
  • Kaspars Dumbris 2004.g.- PJČ 5.vieta 7,5km sprints, 2005.g.- PJČ 10.vieta 10km sprints,
  • Madara Līduma 2003.g.- PJČ 6.vieta 7,5km sprints, 8.vieta 10km iedz,
  • Jānis Bērziņš 2002.g.- PJČ 7.vieta 10km sprints, 7. vieta 15km indiv.
  • Linda Savļaka 2003. PJČ 9.vieta 6km sprints.
  • Jānis Pleikšnis 2002.g.- PJČ 10.vieta 15km indiv.
  • Aleksandrs Sverčkovs 2008.g PJČ 8.vieta 15km indiv.
  • Ingus Deksnis - 2017.g PJČ 5.vieta 15km indiv.

Visveiksmīgākās karjeras pieaugušo līmenī izdevās Edgaram Piksonam un Madarai Līdumai, kuri abi labāko desmitnieku spēja sasniegt attiecīgi pasaules čempionātā un olimpiskajās spēlēs. Piksona karjera priekšlaicīgi noslēdzās pēc aizliegto vielu atrašanas organismā, savukārt Līduma no biatlona atvadījās federācijas attieksmes un no tās izrietošā finansējuma trūkuma dēļ. Pa to pašu taciņu no biatlona aizgājuši daudzi perspektīvi sportisti. Kā pēdējais uzskatāmais piemērs minams Oskars Muižnieks, kurš, būdams amatieris, pirms Korejas spēlēm kļuva par izteiktu Latvijas izlases otro numuru.

Intervija - Oskars Muižnieks. Bijušais biatlonists

«Ir jābūt drošībai – komanda, finansējums, skaidri mērķi. Strādājam uz vienu olimpisko ciklu. Man nebija motivatora – ne no federācijas, ne apkārtējiem. Man bija tā sajūta, ka neviens mani nemēģināja noturēt biatlonā.»

Biatlona pagrimuma pamatā ir bijusi arī biatlona sabiedrības nespēja strādāt kopīga mērķa vārdā. Latvijas biatlona treneru vidē trūkst pēctecības un paļāvības.

Intervija - Intars Berkulis, Biatlona treneris

«Arī man pašam tāds niķis ir bijis, ka mēs gribam strādāt [tikai] ar savu audzēkni. Varbūt savulaik es to jutu, kad pats gribēju izaugt, man gribējās būt blakus izlases trenerim, bet, ja mani nospiež, man arī atsit dūšu. Ir konkurence arī treneriem, bet, jebkurā gadījumā, mēs Latvijā esam tik maz, ka šobrīd dažreiz pat īsti nav, kas strādā.»

Intervija - Jānis Pleikšnis, Bijušais biatlonists

«Mums vienmēr ir tā, ka kāds no latviešu treneriem velk deķīti uz savu pusi. Vai tas cēsnieks, vai alūksnietis, bet viņa audzēkņiem vienmēr būs priekšrocības. Tā diemžēl ir. Būtu vajadzīgs treneris no malas. Ne Latvijas speciālists.»

Par nepieciešamību algot ārzemju speciālistu runā daudzi biatlona cilvēki, taču tad būtu jāveido īsta izlašu sistēma. Biatlona federācijā nenoliedz, ka šobrīd tā ir tikai formāla. Biatlona lielā globālā konkurence noved pie tā, ka jaunajiem biatlonistiem ir ļoti sarežģīti izpildīt Latvijas Olimpiskās vienības kritērijus. Tajā pašā laikā – lielās globālās auditorijas dēļ Latvijas Biatlona federācija dotācijās no starptautiskās federācijas ik gadu saņem ap 250 tūkstošiem eiro. Tāpēc ir grūti noticēt, ka tai nav pa spēkam noturēt talantīgākos sportistus. It sevišķi, ja Latvijā to ir tik maz…

Komentāri

Kategorijas