«Maxima» apsargs: tikai pēc traģēdijas veikalos uzdeva atbrīvot aizkrāmētās evakuācijas ejas

"Mums rūp savi darbinieki!" Šie nu jau atlaistā "Maxima Latvija" vadītāja Ģintara Jasinka vārdi šonedēļ aizskāruši daudzus lielākās lielveikalu ķēdes darbiniekus. Viņi saka – vadzis lūzt un "Maximas" attieksmi pret saviem darbiniekiem drīzāk raksturo ne kā rūpes, bet absolūtu vienaldzību. Atsevišķu darbinieku pieredzēto šovakar atspoguļoja LTV raidījums "de facto".

Raidījuma apkopotie darbinieku stāsti liecina par ļoti dažādām situācijām, kādās uzņēmums izrādījis savas "rūpes" pret strādājošajiem. Sākot ar došanos uz tualeti saskaņā ar sarakstu, ļoti ilgām darba stundām, produktu atpirkšanu, kam beidzies termiņš un visbeidzot ar īpašām rūpēm Ziemassvētkos, kad darbinieku bērni tiek pie veikala sarūpētām dāvanām, par kurām jau tūlīt nākamajā mēnesī atvelk no algas.

Piemēram, kādas "Maximas" kasieres ikdiena vairāku gadu garumā bijusi šādā: 11 līdz 12 stundu gara darba diena, trīs dienas pēc kārtas, tad viena brīvdiena un viss atkal no jauna. Darba dienas laikā 15 – 20 minūtes ātrām pusdienām. Uz tualeti tikai tad, ja dota atļauja un arī tad tikai tad, ja tobrīd šāda atļauja nav dota kādam citam.

"Man vairāk kā 200 stundas mēnesī, nu 300 [lati] bija tas, ko uz rokas varēja savākt. Bet tas bija tā,ka tu nostrādājies tā, ka neredzēji ne dienu, ne nakti un tu jau jūc, ka tev galva vairs netur slodzi, atnāc uz darbu, neceļas ne rokas, pazūd atmiņa, no pārslodzes vairāk nevar strādāt," pieredzē dalījās kasiere. Viņa savas sajūtas aprakstīja kā tādas, "ka tu esi tādā dziļā dziļā bedrē un nevari saprast, kad tiksi laukā. Un jo dziļāk lien tai bedrē, jo smagāk paliek."

Līdzīgi savas darba sajūtas raksturo arī "Maximas" apsargs. Iepriekš veikalā darījis arī citus darbus. Strādājis zālē pie plauktiem.

"14 stundas vienam cilvēkam ir par daudz, jācilā smagumi visu laiku, kastes ir 20 kg smagas, nāk līdz 12 paletēm dienām. [..] ja termiņi notecējuši, tad var nākties izpirkt. Man pašam, strādājot piena nodaļā, vienu reizi vadītāja pasacīja izpirkt preces. Nebija savlaicīgi pamanīts, prece nāk lielā apjomā un izsekot līdzi vienam cilvēkam nav iespējams, atteikties to darīt var, bet tad attieksme mainās."

Attieksmes maiņa izpaužoties dažādi – no kasēm pārceļ uz darbu pie vitrīnas vai plauktu krāmēšanas. Vai arī pēkšņi jāstrādā ļoti daudz virsstundu. Slodzi, ne visi izturot un no darba drīz vien aizejot paši. Stundas likme – valstī minimālā noteiktā. Vairums strādā virsstundas, bet – lai tās nebūtu jāapmaksā dubultā, kā to paredz likums – uzņēmums tās formējot kā prēmijas - to lielums gan esot mainīgs.

"Viņi ļoti smuki rūpējās tad, kad bērniem Ziemassvētkos dāvina dāvanas, par kurām nākošajā mēnesī ļoti smuki atskaita naudiņu. Es arī varu ļoti smuki par to nopelnīto naudu nopirkt bērniem dāvanas, tikai es nopirkšu to, ko tiešām vajag. Tas žests sākumā liekās baigi jauki, ka līdz 10 gadiem dāvina dāvanas, bet nākošajā mēnesī skaties algas lapiņā, domā, kas tā par dāvanu, par ko atskaitīta summa. Tas tomēr ciniski!" sašutusi bija kasiere.

Kasiere no darba nesen kā aizgājusi. Apsargs šādu iespēju apsvēris, taču darbu vajag. Turklāt daudzi apzinoties, ka citur darbu nedabūs – vecuma, valodas zināšanu vai prasmju dēļ. Arī izveidotajā arodbiedrībā iestājusies niecīga daļa darbinieku – vairums baidās no – kā paši diplomātiski sauc "attieksmes maiņas".

"Viņi nav ieinteresēti cilvēkus noturēt, viņi saka, ka cilvēku trūkst, bet tajā pašā laikā viņi tos cilvēkus pilnīgi izmanto. Izmanto un – nepatīk, ej projām! Atradīsim kādus citus muļķus, kas strādā par tādu samaksu," stāstīja kasiere.

Apsargs intervijā "de facto" arī stāsta, ka darbinieki arī šobrīd nav labākā situācijā. Pēc traģēdijas Zolitūdē esot uzsvērts, ka joprojām trauksmes gadījumā jāpieturas pie instrukcijas, proti, darba vietu pamest nedrīkst.

Apsargs sacīja, ka "instruktāža klātienē, praksē, kā rīkoties nav nekad veikta. Evakuācijas izejas visas aizkrāmētas līdz pagājušajai ceturtdienai. Un nākamajā dienā bija kāda ziņa no augšas un nākamajā dienā evakuācijas izejas bija atkrāmētas un atslēgtas."

Vai sociālajos tīklos sākušies aicinājumi veikalu tīklu boikotēt ko līdzēs, abiem domas gan dalās. Bijusī kasiere uzskata, ka tas neko nemainīs. Savukārt apsargs boikotu atbalsta, jo viņam izvēlē ātri vai vēlu būs ļoti nopietna – trauksmes gadījumā mudināt cilvēkus evakuēties vai tomēr palikt savās vietās. Vienā gadījumā tas nozīmēs atbildību par nerīkošanos, otrā – darba zaudēšanu iekšējās kārtības noteikumu neievērošanas dēļ.

"de facto" ari norāda, ka ir saprotams, kāpēc uzņēmuma darbinieki baidās runāt atklāti. Parakstot darba līgumu, katram darbiniekam jāslēdz konfidencialitātes vienošanās par komercnoslēpuma neizpaušanu. Taču kas tiek saprasts ar komercnoslēpumu? Tas aprakstīts tik plaši, ka faktiski jebkā pasacīšanu var tulkot kā komercnoslēpuma izpaušanu, par ko draud sods – vismaz 1000 latu apmērā. Un tā nav maza nauda. Daudziem uzņēmuma darbiniekiem šādu summu nopelnīt 3 mēnešos vienkārši nav iespējams.

Komentāri

Kategorijas