Kas jāmaina Latvijas sportā? -Kā Latvijas sporta sistēmā tiek izmantots augstskolu resurss
Augstākās izglītības iestādes veicina pārejas posmu jauno cilvēku dzīvēs no skolas sola līdz patstāvīgai pieauguša cilvēka dzīvei. Latvijas sporta sistēmā tieši šis pārejas posms jau izsenis ir kā Ahileja papēdis – uzreiz pēc vidusskolas beigšanas ir ļoti liels sportojošo jauniešu atbirums. Gan tādu, kam sports ir un būs tikai hobijs, gan tādu, kuru potenciāla griesti sportā varētu būt arī augstāki.
Augstāko izglītības iestāžu loma Latvijas kopējā sporta sistēmā ir izveidojusies pašiniciatīvas rezultātā. Katra augstskola pēc savas rocības un ieskatiem ir nodefinējusi savus atbalsta mehānismus sportistiem. Visskaļāk augstskolu vārds izskan dažādu Latvijas sporta komandu nosaukumos. Piemēram, Vidzemes Augstskolas vārds ir pārstāvēts gan basketbolā, gan futbolā, gan florbolā, gan hokejā.
Intervija - Ilgvars Ābols, Tūrisma un atpūtas studiju virziena direktors
«Mēs to drīzāk uztveram kā savu mārketingu, jo tās vietas, ko mēs piedāvājam sportistiem, ir ar simtprocentīgu studiju atlaidi, un tas īstenībā ir mūsu mārketinga budžets. Šīs sporta komandas nes mūsu vārdu. Tā kā mēs esam mazi, mēs neesam slaveni kā daudzas citas vecas augstskolas, kuras zina.»
Bezmaksas studijas un individuāli sastādīts studiju plāns ir tie burkāni, ar kuriem augstskolas vilina savās rindās sportistus. Pārsvarā tie nav sportisti ar pašu augstāko potenciālu profesionālajā sportā, bet gana prasmīgi, lai to attīstīšanai neuzgrieztu muguru. It sevišķi, ja sportistu sagatavošanā jau kopš tā bērnības ieguldīti lieli valsts sporta budžeta līdzekļi, dotējot treneru algas.
Intervija - Aivars Vīnbergs, RSU basketbola treneris
«Tas ir ļoti svarīgi nepazaudēt cilvēkus, jo viņiem bieži vien aplaužas spārni tikai tāpēc, ka viņi neredz to perspektīvu. Viņi varbūt vēl nav uzreiz gatavi ielēkt nacionālajā izlasē, bet, redzot basketbola piemēru, mums bieži vien ir cilvēki, ar kuriem 2-3 gadus neviens nav rēķinājies un pēkšņi, spēlējot augstskolā – kaut vai mūsu klubā – pēc 2-3 gadiem ir potenciāli izlases kandidāti.»
Intervija - Ilgvars Ābols, Tūrisma un atpūtas studiju virziena direktors
«Mūsu sporta sistēma pazūd pēc sporta skolām. Sporta skolas pazūd, viss beidzas. Īstenībā augstskolas būtu tās, kurās būtu jāturpina. Mēs nevaram uzturēt tik daudz profesionālas komandas visos sporta vedos. Mēs varam uzturēt pusprofesionālas komandas. Uz augstskolu un klubu bāzes būtu jāveido savienība.»
Latvijas sportā netrūkst piemēru, kad sportisti tā pa īstam uzplaukst augstskolu komandās, tur atsperoties arī nopietnai karjerai lielajā sportā. Kā uzskatāmākais piemērs minams basketbolists Žanis Peiners, kurš savu sarežģīto karjeru restartēja Latvijas Universitātes komandā.
Augstākās izglītības iestāžu pārstāvji visi kā viens norāda uz sporta infrastruktūras trūkumu, kas veido milzu atbirumu tautas sportā. Daudzi kustēties gribētāji, uzsākot patstāvīgu dzīvi ierobežotos finansiālos apstākļos, nav gatavi pilnībā apmaksāt sporta infrastruktūras nomu. Viņu atbirums tik ļoti neietekmē Latvijas konkurētspēju augstu sasniegumu līmenī, taču kavē kopējo sporta attīstību.
Intervija - Agita Ābele, Latvijas Augstskolu sporta savienības prezidente
«Visi nekļūs par olimpiskajiem čempioniem, bet tāpēc uzreiz nav jānoraksta. Jo ir daudz citu mērķu, kurus sasniedzot, var darboties ļoti augstā līmenī un realizēt sevi sportā. Mums pēc tam ir vajadzīgi labi, gudri, saprotoši treneri. Mums ir vajadzīgi pieredzējuši sporta spēļu un arī individuālo sacensību organizatori. Mums ir vajadzīgi arī tie paši tiesneši. Nerodas profesionālis ne no kā. Ja mēs kādā brīdī izveidojam tādu atlasi, ka līdz galam aiziet tikai viens vai divi, tad jau neveidojas visa kopējā sistēma. Tā ka mēs nedrīkstam pie mūsu ļoti ierobežotajiem augsta līmeņa speciālistu resursiem zaudēt tos, kuri grib un jau ir sasnieguši vismaz kaut kādu noteiktu, stabilu līmeni.»
Augstskolu sporta savienības prezidente Agita Ābele skaidro, ka vadošā loma sportistu mijiedarbībā ar augstākās izglītības iestādēm būtu jāuzņemas pārstāvēto sporta veidu federācijām. Tam piekrīt arī Latvijas Universitātes Sporta centra direktors Uģis Bisenieks, kurš akcentē to, ka katrai no iesaistītajām pusēm – tai skaitā arī vadošajām sporta organizācijām – ir pietiekami resursi, lai veicinātu sportistu augstākās izglītības apguvi, neliekot atmest ar roku sportam.
Intervija - Uģis Bisenieks, LU Sporta centra direktors
«Kaut kādi resursi ir katram. [Vajadzētu] saprast, ko ar tiem darīt, lai sportists 18 gados neizlemj. Lai vecāki viņu nespiež. Lai trenerim nav dilemma, lai pašam jaunietim nav dilemma. Un, ja viņš ir arī izvēlējies, lai viņu nerausta katrs uz savu pusi.»
Bisenieks uzskata, ka tieši sporta organizācijām būtu jānāk ar saviem priekšlikumiem studiju programmu saturam. Īpaši domājot par to, kā mācībās iekļaut pēc iespējas vairāk dažādu aspektu, lai pavērtos plašāks apvārsnis uz sportu kā industriju, nevis tikai treniņiem un sacensībām.
Intervija - Uģis Bisenieks, LU Sporta centra direktors
«Ir sportista zināšanas un ir, labākajā gadījumā, ļoti šaura profesionālā ievirze. Teiksim, jurists vai ekonomists. Bet šīs jomas ir apvienojušās viņā kā personā, bet ne izglītības procesā. Ar to es gribēju teikt, ka jurists pats var būt apguvis sporta tiesības, bet valstiski mēs tādas nepasniedzam. Mēs nepasniedzam ekonomikas pamatus sporta industrijas skatījumā. Tā ir ļoti specifiska joma – sporta industrija. Latvijā šobrīd ļoti izaugusi, nemaz nerunājot par pasauli.»
Augstākās izglītības iestādes Latvijas sporta sistēmā jau šobrīd spēlē ļoti nozīmīgu lomu, taču savu pielietojumu noslīpējušas ļoti intuitīvi – pašiniciatīvas ceļā. Pagaidām neviena no vadošajām sporta politikas īstenotāju organizācijām nav uzņēmusies līderes lomu, lai skaidri definētu augstskolu lomu Latvijas sporta sistēmā un mazinātu dramatisko sportistu atbirumu pēc vidusskolas absolvēšanas.
