Ielas garumā: Vai postmodernai arhitektūrai ir vieta mantojumā?

Uzreiz pēc Pasaules tirdzniecības centra sāgas medijos, sabiedrībā un ar pilsētvidi nodarbināto vidū likumsakarīgi atkal ticis runāts ne vien par politisko necaurspīdību, bet arī joprojām klātesošo vājo praksi un caurumiem padomju mantojuma aizsargāšanā un izvērtēšanā. Par spīti zināmiem, taču ne pārāk daudziem piemēriem, kad pieminekļa statuss piešķirts ēkām, kas celtas padomju varas laikā, joprojām nav īsti skaidra ne valsts, ne pieminekļu aizsardzībā iesaistīto, ne profesionāļu nostāja, rīki, kategorijas un kritēriji šajā jautājumā.

Turpmāk gan stāsts par ko citu, taču reizē - par to pašu. Par šķietami pārdzīvotu periodu arhitektūrā, kas joprojām atrodas mums blakus, taču kas jau pavisam drīz radīs nākamos saasinājumus un krustugunis mantojuma jautājumos un kuru gudri vajadzētu sākt vērtēt jau tagad, kamēr atkal nav par vēlu. Šis būs stāsts par postmodernismu un to, vai vispār esam nobrieduši, lai varētu sargāt to, ko būvējam vēl pat šodien?