«Daudz laimes, jubilār!» Indra Burkovska

«Esmu lepna, ka simtajā sezonā esmu Nacionālā teātra aktrise,» sarunā ar Andreju Volmāru atzīst aktrise Indra Burkovska. «Nacionālais bija arī pirmais teātris, uz kuru jaunībā tiku aizvesta,» atceras māksliniece.

Indra Burkovska uz skatuves jau ir četrdesmit gadu, Nacionālajā - kopš 2011. gada. Varoņu lomas un mīlētājas izspēlējusies jaunības dienās un citos teātros, tagad  uzmirdz galvenokārt lauku saimnieču un māšu lomās. Dara to ar tādu vitalitāti un dzīvesprieku, ka skatītāji, jo īpaši dažādu paaudžu vīrieši – nespējot palikt vienaldzīgi. Ar veselīgu humoru un pašironiju Indra attiecas gan pret dzīvi, gan darbu. Un allaž gatava mācīties kaut ko jaunu. Dziedāšana un akordeona spēlēšanas prasme Indrai jau no agras jaunības, no viņas varenās saimnieku dzimtas, kur godā gan darbs, gan humors, gan lustīga dziedāšana un dancošana. Taču Indra arī no trompetes izvilinās melodiju un uzdejos spāņu deju ar oriģinālajām kastaņetēm. Par to Indrai īpašs stāsts, jo spāņu dejas mākslu un iznesību viņa apguvusi pie leģendārās Martas Alberingas.

„Sākumā, agrā jaunībā man vēl nāca līdzi mazvērtības kompleksi: ko nu es! Bet pēc pirmā gada Rīgā sapratu: ja ko grib panākt, vajag uzdrošināties un mēģināt,” Indra atklāj savu panākumu atslēgu.

Indra nāk no Kurzemes. 1973. gadā beigusi Kuldīgas 1. vidusskolu, bet 1978. gadā — Latvijas Valsts konservatorijas teātra fakultāti. Kad konservatorijā pirms iestājeksāmeniem gājusi uz konsultācijām, nez kā pavīdējusi doma, ka eksāmenā vajag izskatīties ļoti meitenīgi, un viņa matos iesējusi milzīgu banti. Režisore Dzidra Ritenberga pēc tam esot smējusi: «Tevi jau nevarēja nepamanīt!»  Jā, ar Indru tā ir. Ne velti daudzu Latvijas teātru režisori saredzējuši Indras talantu — darbs Valmieras Drāmas teātrī (1978—1980), Latvijas PSR Valsts Jaunatnes teātrī (1980—1987), teātrī «Kabata» (1989—1995), Jaunajā Rīgas teātrī, Dailes teātrī. Un tagad – Nacionālajā.

Aktrises personības spēks un vitalitāte nāk no viņas pamatīgās zemnieku dzimtas. Indra Burkovska dzimusi Padurē, brīnišķīgā, saticīgā ģimenē. Viņas tēvs bijis vīrs ar lielu vērienu, varens saimnieks, liels dziedātājs un jokotājs. Indra pieprot visus lauku darbus, tāpat kā viņas bērni Rasa un Juris. Tētis ļoti mīlējis dzīvniekus, īpaši zirgus. «Pātaga gan viņam bija, bet viņš to nekad nelietoja,» atceras Indra. Bērni tētim liptin lipuši klāt un ne jau tikai paša mazbērni vien, arī kaimiņu bērni. Viņš tos gan ar zirgu vizinājis, gan darbus ierādījis, gan jokus dzinis.

«Tētis bērniem iestāstīja, ka viņš, lūk, esot bērnu ķēniņš. Un, kad viņš nākot, tad bērniem godbijīgi rociņas jāsaliek, un viņš pazemīgi jāsveicina,» Indra smejas.

Viens no interesantākajiem LTV arhīva materiāliem par Indru Burkovska ir aktrises pašas producēta filma «Tēvs, radi un kuļmašīna» (2006) - par aktrises dzimtu, viņas vecākiem, radiem un draugiem, par dzīrēm un jokošanu, par lauku darbiem, latviešu dzīves prieku un darba tikumu. Filmas režisors ir Arvīds Krievs.

Sadarbība ar Arvīdu Krievu sākusies 1981. gadā – darbā pie filmas «Spēle», turpinājusies 1984. – detektīvā «Aveņu vīns». Indra filmējusies arī citu režisoru filmās, LTV iestudējumos, kā arī daudzu teātra izrāžu ierakstos, ko bagātīgi glabā LTV arhīvs.

Komentāri

Kategorijas