Politiķiem zudusi vēlme ierobežot "ātro kredītu" izplatību

Agresīvo reklāmas kampaņu aizliegums ir vienīgais jautājums, kurā izdevies panākt kopsaucēju, secinājis Latvijas Televīzijas raidījums “de facto”. Pārējās jomās atbildīgās amatpersonas un nebanku kreditētāji vienoties nespēj vai nemaz nevēlas.

Vislielākos strīdus rada tie jautājumi, kas tieši skar aizdevumu izsniegšanu. Joprojām nevar izlemt, vai patērētāju kreditēšanas pakalpojumus sniegt būs atļauts līdz pulksten 20:00 vai 22:00. Tāpat kutelīgs esot jautājums par klientu maksātspējas izvērtēšanu. Visi piekrīt, ka tas ir nepieciešams. Taču uzņēmumiem neesot finansiāli izdevīgi to darīt, ja aizdevums nepārsniedz 100 latu.

Interesantā situācijā nonācis parlaments. Tas lēmis par līgumsodu griestiem 10% apmērā. Pārējo nozaru uzņēmēji to it kā nepamanīja. Taču, pēkšņi attapušies, sapratuši, ka šīs izmaiņas skars arī viņus. Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras valdes priekšsēdētājs Jānis Endziņš ir atklāts: ,,Mēs to pamanījām mazliet par vēlu, kad otrajā lasījumā Saeima jau atbalstīja izmaiņas Civillikumā, paredzot līgumsoda limitu 10% apmērā. Tajā brīdī mēs sapratām, ka tā tas palikt nevar. Tad mēs konstatējām, ka tas viss ir bijis ar saukli “cīnīties pret nebanku kreditētāju”, bet tās ir zāles, kas ir inde patiesībā visam biznesam.” Tik zems līgumsods klientus nedisciplinēšot. Citās jomās, piemēram, būvniecībā tas tikai pasliktināšot saistību izpildi.

Iespējams tikai sakritība, bet šā viedokļa paudējā - Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kamerā - pirms neilga laika iestājās Latvijas Nebanku kredītdevēju asociācija.

,,Sākotnējais mērķis visu darba grupu izveidošanai, problēmu identificēšanai bija tas, ka jāsakārto nozare, ka šos pakalpojumus nav jāiznīcina. Diemžēl vai nu nepārdomātas, vai steigā izstrādātu priekšlikumu dēļ, visas šīs sekas, ko šie piedāvājumi izraisīs, nozīmē to, ka principā šie pakalpojumi līdz 30 dienām nebūs pieejami,” pauž Latvijas Nebanku kredītdevēju asociācijas vadītāja Baiba Fromane. Viņa draud, ka pie šādiem nosacījumiem uzņēmumi naudu uz pāris dienām vai nedēļām vairs neaizdošot. Tas būšot arī situācijā, ja noteiks maksimālo gada procenta likmi 100% apmērā. Cilvēkam ierobežotās likmes būtu izdevīgākas, jo par aizņēmumu 100 latu apmērā, pēc 30 dienām papildu būtu jāmaksā ne vairs desmit latu bet jau uz pusi mazāk. Ja Ekonomikas ministrija, izstrādājot izmaiņas, vadās pēc Lietuvas (200%), Igaunijas (106,72%) un Somijas (50%) piemēriem, tad nebanku kreditētāji pamanījuši tieši tās rietumvalstis, kur šādi ierobežojumi nepastāv – Dānija, Lielbritānija, Zviedrija.

Ekonomikas ministrs Daniels Pavļuts (Reformu partija) nokļūšanu “vāveres ritenī” skaidro ar to, ka ,,tas, kas apgrūtina saturīgu diskusiju par to, vai 100% ir vai nav adekvāti ir tas, ka nebanku kreditētāju industrija nevēlas pilnībā rādīt savus ciparus. Ir ļoti grūti atbildēt uz argumentu, ka tas iznīcinās nozari. Es uzskatu, ka neiznīcinās.”

Pagaidām izskatās, ka Ekonomikas ministrija šajā cīņā ir palikusi viena. Ja vēl pirms kāda laika par nepieciešamību ierobežot “ātro kredītu” darbību Latvijā runāja arī reformistu koalīcijas partneri, tagad tiek meklēti argumenti, kāpēc izmaiņas nevajag.

,,Vienotības” Saeimas frakcijas priekšsēdētājs Dzintars Zaķis ir pārliecināts, ka ,,kāds no politiķiem gribēja kļūt populārs un centās to darīt (pieņemt izmaiņas) ļoti ātri, bet ātri padarītas lietas reti, kad ir kvalitatīvas”. Tikmēr pie Saeimas frakcijām nepiederošais deputāts Klāvs Olšteins nevēloties ,,atbalstīt tādas normas, kas ietekmē finanšu nozari kopumā un rada problēmas nākotnē”. Savukārt deputāts Imants Parādnieks (Nacionālā apvienība) ir pārliecināts, ka līgumsodu un gada procentu likmju ierobežošana “ātro kredītu” izsniedzējus ,,iedzīs pagrīdē. Tas noteikti nav sabiedrības interesēs”.

Turklāt vēl pirms mēneša finanšu ministrs Andris Vilks (Vienotība) raidījumam “de facto” stingri noteica, ka “ātro kredītu” uzņēmumu pārraudzību no Patērētāju tiesību aizsardzības centra jānodod Finanšu un kapitāla tirgus komisijai. Taču brīdī, kad šo jautājumu skatīja valdības mājā, Finanšu ministrija no sava uzstādījuma atkāpās un nolēma saglabāt veco kārtību.