Liepājnieki netic, ka "Liepājas Metalurgu" varētu likvidēt

Katru ziņu „Liepājas Metalurgu” liepājnieki tver ļoti personīgi un Liepājā neviens netic un nespēj noticēt, ka uzņēmums varētu tā pēkšņi, vienā dienā beigties. Latvijas Televīzijas raidījums „de facto”, analizējot, vai un kāpēc metāla milzis stāv uz māla kājām, secina, ka uzņēmuma grūtības, lai arī samilzušas, tomēr tās varētu būt pārvaramas.

Vērtējot uzņēmuma nākotni, vispirms tomēr ir vērts saprast, kā „Liepājas Metalurgs” šādā bedrē nonāca. Par galvenajiem faktoriem lielā mērā var uzskatīt trīs.

1. Nelabvēlīgā tirgus situācija.

Pirmkārt, jau nelabvēlīgā tirgus situācija. Uzņēmuma biznesa modelis ir vienkāršs. Tas iepērk metāllūžņus, tos pārkausē, lūk, šādos stieņos un eksportē uz ārzemēm, kur tos izmanto būvniecībā. Problēma ir tāda, ka lūžņu cenas pasaulē pieaug. Tos nosmeļ Āzijas tirgus, tajā pašā laikā gatavā produkcija viņiem nav vajadzīga, jo viņi prot kausēt paši. Tā nav vajadzīga arī Eiropā, jo būvniecība vēl nav atguvusies no krīzes, un asa cīņa notiek par Āfrikas tirgu. Divas trešdaļas stieņu „Liepājas Metalurgs” eksportē uz Alžīriju, bet teju par pašizmaksas cenu.

Peļņas nav, un šāda tirgus situācija dzen postā visus Eiropas tērauda lējējus, tiek slēgtas rūpnīcas, strādnieki protestē. Pieprasījuma pieaugums tiek prognozēts tikai nākamgad.

2. Akcionāru nesaskaņas.

Otrais faktors – akcionāru nesaskaņas. Krīze bija gaidāma, taču vienlaikus „Liepājas Metalurgs” bija sācis arī vērienīgus modernizācijas darbus – tika atjaunots velmēšanas cehs, nopirkta jauna martena krāsns. Naudas trūkums bija neizbēgams, taču savā starpā sāka konfliktēt divi lielākie „Liepājas Metalurgs” akcionāri – Kirovs Lipmans un Sergejs Zaharjins, kas kopā ar trešo - Iļju Segalu pārņēma varu. Nesaskaņas, vai piesaistīt investoru un no kā pirkt lūžņus, pārauga apsūdzībās pat par uzņēmuma izzagšanu. Situāciju sarežģī tas, ka nevienam no viņiem nepieder kontrolpakete.

3. Elektrības tarifs. Visbeidzot sava loma ir arī Obligātajai iepirkuma komponentei, ar ko šobrīd lielā mērā tiek segti „Latvenergo” Tec-2 būvniecības izdevumi. Lai arī līdz Metalurga jauno krāsni bija paredzēts samazināt produkcijas pašizmaksu, OIK, kas ir apmēram 10 miljoni latu gadā gaidīto efektu nedeva.

Šie visi trīs faktori arī noveduši pie tā, ka uzņēmums faktiski ir maksātnespējas priekšā. Lai arī tas strādā, daudzmiljonu parāds ir par elektrību, „Latvenergo” to draud atslēgt. Aprīlī jāsedz kārtējie kredīta maksājumi. Turklāt vēl vajag naudu, lai iepirktu metāllūžņus un strādātu tālāk. Īstermiņā runa ir aptuveni par 20 miljoniem latu, bet šī gada griezumā – pat par 90.

Apstākļi, lai izķepurotos, nav īpaši labvēlīgi. Un te var saskatīt četrus galvenos iemeslus.

1. ES tirgus spēles noteikumi.

„Liepājas Metalurgs” cerēja, ka Eiropa varētu nākt palīgā savām tēraudlietuvēm, taču Eiropas Komisija stingri turas pie likuma, ka tiešs atbalsts uzņēmumiem no valsts puses nav atļauts. Proti, naudu tā vienkārši Metalurgam nevar ņemt un iedot. Šo aizliegumu var mēģināt apiet, bet risks – dabūt sankcijas ir liels, turklāt, vai šis risks attaisnojas? Te arī otrs iemesls.

2. Valsts daudz nezaudē. Budžets neko daudz nezaudē, ja „Liepājas Metalurga” arī nav. Valsts galvotais kredīts ir segts ar ķīlu – jauno martena krāsni. Valsts gan zaudētu „Latvenergo” dividendēs, jo viņiem pazustu vērtīgs klients.

3. Politiski izdevīgi nejaukties. Tomēr nelielus zaudējumus valsts pat varētu norīt, jo iesaistīties „Liepājas Metalurga” glābšanā politiski šobrīd nav izdevīgi. Pirmkārt, pagalam nepopulāri būt glābt uzņēmējus, kas figurējuši miljonāru sarakstos. Kā dadzis acīs, piemēram, ir Zaharjina lepnā māja Nīcas novada Baltijas jūras krastā. Viņš turklāt vēl neprot arī latviešu valodu. Otrkārt, arī pati pilsēta Liepāja šobrīd nav valdošās koalīcijas politisko interešu zonā. Te pie varas ir Uldis Sesks, ko nogāzt pašvaldību vēlēšanās gandrīz nav izredžu, turklāt viņu var uzskatīt par Aivara Lemberga sabiedroto.

4. Akcionāri aizvien karo. Taču tumšākie mākoņi pār Metalurga nākotni tomēr ir paši akcionāri, kas aizvien ir uz kara takas. Liepāja šobrīd darbojas kā vidutājs starp Zaharjinu un Lipmanu, bet progresa nav. Viņi pat nesveicinās. Auditoru skatījumā, glābiņa cerības jāliek tikai uz kādu investoru, bet kurš gan tā gribēs ar naudu lekt pa vidu diviem gaiļiem? „Es jau pirms divarpus gadiem teicu, ka vajag meklēt investoru, jo šī ir tika smaga nozare, ka bez nopietna pleca to nevar pavilkt,” raidījumā „de facto” norāda finanšu ministrs Andris Vilks („Vienotība”)

Liepājā neviens neticot, ka „Liepājas Metalurgs” tā varētu vienā dienā pēkšņi beigties. Tik lieli kuģi negrimstot, un tic, ka Zaharjins aiz spīts uzņēmumu izvilks un nepadosies.

Šobrīd Zaharjins aizlidojis uz ārzemēs. Ceturtdienas vakarā viņš redzēts iesēžamies Stambulas reisā un jau kritizēts, ka tādā grūtā brīdī viņš dodas atpūsties uz Turciju. Citas ziņas gan liecina, ka Stambula nav galamērķis. Katrā ziņā - atpakaļ viņš būšot nākamo trešdien, ceturtdien jau viņam paredzēta tikšanās ar „Liepājas Metalurgs” darbiniekiem un tad arī uzzinās, vai viņš būs atvedis vien glītu iedegumu, vai tomēr arī kādu risinājumu.