Viktors Hausmanis: Neparastā, spilgtā un ievērības vērtā JRT «Kaija»

Projektu "Teātris.zip" sestdien, 29. septembrī, pulksten 21:35 turpinās Antona Čehova lugas "Kaija" iestudējums Jaunajā Rīgas teātrī. Pirms izrādes 1998. gada ieraksta demonstrējuma, plkst, 21:20, kā arī izrādes starpbrīdī, plkst. 23:00, un pēc izrādes, plkst. 00:25, - raidījums "Teātris.zip", kuru vada Ojārs Rubenis. Piedāvājam ieskatu Viktora Hausmaņa recenzijā "Neparastā "Kaija"", kas publicēta izdevumā „Pasaules Atbalss”, 1996. gada 1.-8. novembra numurā.

Projektu «Teātris.zip» sestdien, 29. septembrī, pulksten 21:35 turpinās Antona Čehova lugas «Kaija» iestudējums Jaunajā Rīgas teātrī.  Pirms izrādes 1998. gada ieraksta demonstrējuma, plkst, 21:20, kā arī izrādes starpbrīdī, plkst. 23:00, un pēc izrādes, plkst. 00:25, - raidījums «Teātris.zip», kuru vada Ojārs Rubenis. Piedāvājam ieskatu Viktora Hausmaņa recenzijā «Neparastā »Kaija«», kas publicēta izdevumā „Pasaules Atbalss”, 1996. gada 1.-8. novembra numurā.

Jaunā Rīgas teātra programmas lapā kritiķis Normunds Naumanis atgādina par A. Čehova lugas skatuves gaitu paradoksālo sākumu: nesapratne, izgāšanās – uzpirktu skauģu svilpieni, pēc tam – brīnišķīgs triumfs! Antons Čehovs kļuvis par vienu no pasaulē iecienītākajiem autoriem, grūti uz viņa izrādēm dabūt biļetes. (..) Un arī tik tikko Jaunajā Rīgas teātrī iestudētā „Kaijas” izrāde ir teicami apmeklēta. Tiesa, starpbrīžos tur skatītāji tiek laipni pacienāti ar tēju, barankām un pat šņabja malku. Taču šņabja malks šoreiz nav galvenais. Alvis Hermanis Rīgas Jaunajā teātrī radījis interesantu, neparastu, saistošu izrādi.

Nav ko slēpt: latviešu skatītāji senākos laikos nepavisam nav bijuši tik lielos draugos ar A. Čehova lugām, aktieri lāgā neprata iejusties viņa varoņu savdabīgajā, smalkajā domu pasaulē, dažiem likās, ka viņa lugās pārāk maz darbības, citiem viņš šķita par gaudenu. Vēl pēc Otrā pasaules kara, kad 1960. gadā „Kaiju” iestudēja toreizējais Drāmas teātris, spožus laurus tas neplūca, kaut arī izrādē ņēma dalību teicami aktieri – L. Freimane, V. Līne, Ž. Katlaps, J. Osis. Bija parasts Čehovu rādīt ļoti nopietni, mazliet rezignējoši, un reizē kaut kas no viņa varoņu pasaules palika aizsegts.

A. Čehova atklāsmē krietnu soli uz priekš spēra Ā. Šapiro, viņa iestudētais A. Čehova „Ivanovs” noteikti paliks latviešu teātra vēsturē kā Čehova atklāsmes jauna lappuse. Sekoja A. Liniņa „Kaija” Dailes teātrī (1976), O. Krodera „Kaijas” iestudējums Liepājā (1987) ar Indru Briķi galvenajā lomā, un abi kādreizējie „Kaijas” režisori nu kā aktieri tiekas A. Hermaņa iestudētajā „Kaijā” Jaunajā Rīgas teātrī, un uzreiz gribu pasacīt: abi viņi rada šīs izrādes visizteiksmīgākos tēlus.

(..)

Vēl kāda šī izrādes īpatnība: tajā darbojas gan cilvēki, gan viņu atveidi – lelles, katrs no tēliem vada savu līdzinieku – lelli, tad to atstāj sēžam vai stāvam un darbību pārņem „dzīvais” aktieris. Leļļu iesaistīšana izrādē, īpaši sākumā, nedaudz sagausina visu darbību, dažbrīd kļūst pašmērķīga – tā tas ir ainā, kad Jakovs izģērbj lelli Arkadinu un pēc tam to pamatīgi appēta, taču priekšplānā tikām notiek visai svarīgas norises. Izrādes ritējumā pamazām leļļu ietveršanas ideja gūst attaisnojumu, jo šie paralēltēli atgādinaA. Čehova lugas vairāku tēlu duālistisko raksturu, viņu kodolu un marionetisko izpausmi. Bez tam lelles palīdz izsacīt varoņu skaļi neizteiktās domas.

Ar leļļu iesaistīšanu izrādē A. Hermanis jau dažā ziņā dod atbildi uz jautājumu, kā A. Čehova lugu šodien traktēt: kā drāmu, kā komēdiju, varbūt traģēdiju? (..) Alvis Hermanis izšķīries par komēdiju. Protams, šai darbā ir maz komisku atgadījumu, tomēr komēdijas elementus režisors saskata A. Čehova varoņu rīcībā un izdarībās. Jā, tā ir padrūma komēdija, kas robežojas ar absurdu.

(..)

A. Hermanis aktieriem piedāvājis neparastu lugas un lomu risinājumu, taču aktieriem jāprot ieklausīties režisorā, viņu saprast un viņa ieceri realizēt. Ja aktierim pietiek sapratnes un, galvenais, meistarības, - rodas (nebīstos no šī vārda) šedevri. Par tādiem uzlūkoju Razumas Arkadinu, A. Liniņa ārstu Dornu un O. Krodera veco Sorinu. Pie tam – Arkadinai ir plaši izvērsts, efektīgs izskaidrošanās skats ar dēlu un Trigorinu, bet Dornam tāda nav, un tomēr A. Liniņš šo lomu nospēlē spoži. Un te es saskatu dažādu paaudžu saskarsmju milzīgo jēgu. Interesanti, ka tas ir A. Hermanis, kas stimulējis A. Liniņu radīt viņa patlaban visspilgtāko skatuves tēlu, jo pieredzējušais aktieris un reizē režisors perfekti spēj A. Hermaņa gribu realizēt. A. Liniņa Dornam ir pietiekami daudz cinisma, brīžam pat sarkasma, viņš gudri noraugās marionešu spēlē un reizē tomēr mīl šos cilvēkus.

Ar patiesu eleganci nedaudz marasmatisko un tomēr asprātīgo un viltīgo Sorinu tēlo O. Kroders. Tas ir psiholoģiski smalks pavecā muižnieka portretējums.

(..)

Un tomēr – vai tā ir komēdija? Protams, ka komēdija un drāma te savijas kopā, domāju, ka izrādē, saglabājot tās grotesko ievirzi, dramatiskie akcenti varēja būt vēl reljefāki un asāki. Izrāde tikai iegūtu.

(..)

Kā jūs jaušat, „Kaijs” iestudējums Jaunajā Rīgas teātrī raisa problēmas, palikusi arī pa kādai pretrunu spraugai, taču katrā ziņā tā ir neparasta, spilgta, ievērības vērta izrāde!


Izrādes pārraidi LTV1 atbalsta Borisa un Ināras Teterevu fonds.

Komentāri

Kategorijas