Nacionālie dārgumi.100 g kultūras. Daugava

Daugavu mēdzam saukt par Latvijas likteņupi. Tā ir kā liela ūdens artērija, kas plūst cauri mūsu zemei, vēsturei un kultūrai.

Daugava ir sens tirdzniecības ceļš, un senās sāgas vēsta, ka vikingi pa to ceļojuši jau kopš 5. gadsimta.  Preces tika vestas no austrumiem uz rietumiem līdz Rīgai, tad pārkrautas jūras kuģos, kas ceļoja uz Eiropu. Vareno upi vēlējās pārvaldīt daudzi, par to liecina pilskalnu, piļu un apdzīvoto vietu skaits gar tās krastiem.

Latviešu folklorā Daugava tiek salīdzināta ar māmuliņu, un buramvārdos tā simbolizē asinis. Daugavu latviešu literatūrā mitoloģizējuši jaunlatvieši, velkot paralēles ar Reinu vācu literatūrā. Daugavas mīts Pumpura eposā „Lāčplēsis” kļūst par latviešu brīvības simbolu. Spēcīga kultūras zīme ir arī Raiņa dramatiskā poēma „Daugava”.

Daugava ir cīņu lauks arī jaunāko laiku vēsturē.

Ar Staburaga appludināšanu padomju vara  20.gadsimta 60. gados iznīcināja Latvijas dabas un kultūras vērtības, tādejādi radot tautā mītu par nogrimušu brīvības simbolu. Staburaga simboliskais tēls palīdzēja cīņā pret Daugavpils  HES celtniecību, kuru – un caur to arī Atmodu – ar savu rakstu  laikrakstā „Literatūra un Māksla” aizsāka Artūrs Snips un Dainis Īvāns.

Daugava ir simbols, kurš izteic Latviju un latviešus, ir veidojis mūs par tautu, bet tautu par nāciju. Būt Daugavai nozīmējis būt arī latviešiem.

„Nacionālo dārgumu” studijā par šo fenomenu sarunājas folkloras pētniece Janīna Kursīte, publicists Dainis Īvāns un vēstures skolotājs Roberts Ķipurs.

Komentāri

Kategorijas