Lietuva iesniegusi savu redzējumu par jūras robežlīguma papildus vienošanos

Lietuva beidzot iesniegusi savu piedāvājumu jūras robežlīguma papildus memorandam, svētdien vēsta Latvijas Televīzijas raidījums «De facto». Latvija un Lietuva par savstarpējo jūras robežu nespēj vienoties jau vairāk nekā desmit gadus – kopš 1999.gada. Lietuva līgumu arī ratificēja, bet Latvijā tas izsauca skaļus protestus un tālāk par dažādu amatpersonu izteikumiem tā arī nav ticis. Zvejas jautājums šo gadu laikā atrisinājies – tagad to nosaka Eiropas Savienības normatīvie akti. Turpretī jautājums par valstu sadarbību saistībā ar naftas iespējamo ieguvi robežjoslā tā arī palicis neatrisināts. «Problēma ir par to strīdu par iespējamo naftas atradņu apguvi, jo pašreizējā brīdī robežas demarkācijas līnija iet pāri iespējamām naftas atradnēm, un Latvijas puse vēlētos panākt tādu risinājumu, ka šī ieguve būtu savstarpēji izdevīga, nebūtu vienpusīga. Bet tas vēl ir apspriežams jautājums,» skaidro Saeimas Ārlietu komisijas vadītājs Romualds Ražuks («Vienotība»). Lai naftas ieguves gadījumā jūras robežjoslā nepaliktu zaudētājos, Latvija vēlas līdz ar līguma ratifikāciju noslēgt arī papildus vienošanos par abu valstu ekonomisko sadarbību Baltijas jūras ekonomiskajā zonā un kontinentālajā šelfā. Lietuva iepriekš nevēlējās šādu papildus vienošanos slēgt, taču nu iesniegusi savus priekšlikumus memorandam, ar ko Latvija ir apmierināta, jo savu piedāvājumu kaimiņvalstij iesniedza jau pirms diviem gadiem. «Katrā ziņā mēs redzam, ka ir notikusi zināma izmaiņa Lietuvas puses pozīcijā, tātad arī lietuvieši ir signalizējuši, ka viņi būtu gatavi par šādu memorandu vienoties,» uzsver Latvijas Ārlietu ministrijas valsts sekretārs Andris Teikmanis. Viņš gan izvairās vērtēt, vai tā uzskatāma par Lietuvas piekāpšanos, vien norādot – galvenais, ka jautājums izkustējies. Pagaidām Latvijai iesniegtais piedāvājums netiek atklāts, Lietuvas vēstnieks Ričards Degutis vien norāda, ka tajā mēģināts novērst pirms diviem gadiem ekspertu sanāksmēs paustās Latvijas bažas. «Mēs esam gatavi apspriest vispārīgās normas saistībā ar izpēti un izmantošanu, kā arī atsevišķas detaļas. Bet tai pat laikā gan līguma 4.pants, gan vispārīgā abu pušu nostāja ir tāda, ka jebkāda veida darbība saistībā ar teritorijas izpēti un naftas ieguvi var veikt tikai pēc līguma stāšanās spēkā,» norāda vēstnieks. Saeimas Ārlietu komisija Latvijas-Lietuvas jūras robežlīguma skatīšanu ir gatava sākt pēc tam, kad būs saņemts Ārlietu ministrijas viedoklis par Lietuvas priekšlikumiem. Tas gan nebūs ātrāk kā nākošgad, bet uz skaidrību par problēmas risinājumu komisijas vadītājs cer gada, pusotra laikā. Vienlaikus Ražuks uzsver – naftas ieguve Latvijas jūras teritorijā pagaidām esot tikai «hipotētiska nākotnes vīzija». «Protams, ja tur ir nafta, pat ļoti neizdevīga un dziļi, kādreiz, ceļoties naftas cenām, sāksies tās ieguve, bet pašreizējā brīdī, cik man zināms, tāda reāla plāna nav,» viņš norāda. Tikmēr ģeologs Ģirts Stinkulis skaidro – lai arī Latvija nekļūs par otru Kuveitu vai Saūda Arābiju, naftas ieguve ne tikai valsts sauszemes, bet arī jūras teritorijā ir iespējama un nav tik dārga, lai nevarētu nest peļņu. Baltijas teritorijā nafta atrodama vienu līdz divu kilometru dziļumā, kas salīdzinoši nav ļoti daudz, un līdz ar to tās ieguve nav tik dārga, lai būtu neizdevīga. Arī kvalitātes ziņā tā nav sliktāka kā citviet pasaulē un daļā Latvijas teritorijas atrodamā nafta ir atbilstoša arī benzīna ražošanai. Par to, ka biznesa iespējas šajā jomā Latvijā nav izmantotas, liecina Lietuvas piemērs, kur naftas ieguve notiek veiksmīgi – katru gadu tur tiek iegūti aptuveni 300 tūkstoši tonnu. Aprēķini liecina, ka jūras akvatorijā Latvijai piederošajā teritorijā varētu būt vairāk nekā 10 miljoni tonnu naftas. Naudas izteiksmē, veicot ļoti teorētiskus aprēķinus, tie ir septiņi miljardi dolāru, norāda Stinkulis. «Teorētiski šie apjomi pat varētu būt arī lielāki, bet tāpat tie varētu būt arī mazāki. Par to šobrīd tiešām nav skaidrības, jo jūrā nafta ir tieši konstatēta, bet tikai atsevišķos urbumos, un rūpnieciska ieguve Latvijas jūras akvatorijā, cik man zināms, līdz šim nav tikusi veikta. Lietuvā ir labāka situācija,» atzīst ģeologs. Viņaprāt, šī biznesa attīstībai Latvijā traucē dārgais izpētes process un birokrātija. Viena no iespējām, kā jautājumu beidzot atrisināt, būtu vērsties tiesā. Ārlietu ministrija gan uzsver – nav nekādu signālu, ka kāda no pusēm vēlētos šo jautājumu risināt tādā veidā un joprojām pastāv pietiekami laba iespēja vienoties. Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes lektors Māris Lejnieks, kurš līguma parakstīšanu savulaik asi kritizēja un aicināja to arī neratificēt, patlaban atzīst – jautājums par šo laiku kļuvis tikai miglaināks. Tādēļ to, vai Latvija varētu mēģināt vēl panākt sev izdevīgākus noteikumus, patlaban vairs nevarot viennozīmīgi prognozēt – tam būtu nepieciešams nopietns pētījums. Tomēr no tā, kāda robeža Baltijas jūrā tiks noteikta ar Lietuvu, būs atkarīga arī robeža ar Zviedriju, ar kuru vienošanos nevar panākt pirms galīgās Latvijas-Lietuvas robežas noteikšanas. «Mums ir jautājums, vai Latvijai ir iespējas nepaturēt savulaik Padomju Savienības un Zviedrijas noslēgto jūras robežas līgumu, kas sadala ekonomikas zonu un kontinentālo šelfu, jo, ja būtu iespējams to nepaturēt, ja gadījumā nav kaut kādi šķēršļi, Latvijai būtu iespējas pretendēt uz diezgan nozīmīgu kontinentālā šelfa apgabalu, ko šobrīd kontrolē Zviedrija un iegūst, protams, tur naftu,» norāda Lejnieks.