#67 "Skumju Akmeņi": albums "Pilns nāves vecums vientulībā" (1995)

Grupu “Skumju Akmeņi” izveidoja Ivars Blūms, kurš pirms tam bija spēlējis kopā ar vēlāko “Skyforger” līderi Pēteri Kvetkovski grupā “Bez Greznības”. Viņam kā ģitārists un mūzikas autors pievienojās Kaspars Pupa, kurš sākumā arī dziedāja, un bundzinieks Raitis Dziedātājs. Kā vokāliste tika atrasta Helēna Kozlova, kurai bija ne vien plašs balss diapazons no augstām notīm līdz ļoti zemam, nāves metālam raksturīgajam tā saucamajam growlam, un arī tāds kā apmulsušas, apmaldījušās un ar dzīvi diezgan neapmierinātās meitenes tēls un sevis pasniegšanas veids – arī viens no viņas nodarbošanās veidiem ārpus mūzikas – mirušu cilvēku kartotēkas veidošana, ļoti piestāvēja abu dziesmu autoru iecerētajam gotiskajam rokam, kaut gluži par gotisko roku, vismaz pašos pirmsākumos, “Skumju Akmeņus” nevarētu dēvēt. Droši vien viņi to gluži vienkārši savā pirmajā, vienas nakts laikā “Torņa” studijā ierakstītajā albumā vēl īsti nemācēja, bet tieši tajā slēpjas šī ieraksta šarms – dziesmas ir cita par citu labākas, un noteikti šī burvība ir panākta arī, spēlējot visiem kopā nevis ierakstot instrumentus pa vienam, un Helēnas pašķībi spēlētais saksofons izklausās drīzāk kā avangarda ierakstā nevis kā instruments nemākules rokās. Kaut otrais, jau profesionālā studijā pie Jāņa Levita ierakstītais albums “Pēc septiņiem vienatnē gadiem”, dziesmas no kura arī skan raidījumā, ir jau nostrādātāks un tāpēc pašiem mūziķiem šķiet labāks, no mana klausītāja viedokļa tieši “Pilns nāves vecums vientulībā” ir vēsturisks dokuments, kas rāda, cik lieliska un unikāla šī grupa bija tajā 1995.gadā, kad uzstājās arī tolaik nozīmīgākajā Latvijas jauno grupu parādīšanās festivālā “Sinepes un Medus”, kur saņēma vienu no galvenajām – Sinepju balvu, ko togad pasniedza pirmoreiz un turpmāk piešķīra tā saucamajām dusmīgajām grupām, kam nereti varbūt bija šķietami dusmīgs atrastais muzikālās izpaušanās veids, bet īstu dusmu tur nebija.