Čelliste Kristīne Blaumane Londonā: Šo gadu laikā esmu ieguvusi ļoti daudz

Tieši pirms nedēļas - 30. septembrī - Karaliskajā Festivāla zālē Londonā izskanēja Londonas filharmoniskā orķestra koncerts, kuru "Klasikā" baudījām 2. oktobra vakarā. Pie Londonas filharmoniskā orķestra diriģenta pults bija orķestra mākslinieciskais vadītājs Vladimirs Jurovskis, kurš šajā amatā ir jau desmit gadus, savukārt čellu grupas koncertmeistares krēslā ir mūsu Kristīne Blaumane. Ar viņu arī tiekamies "Atsperes" Rīta intervijā. Saruna notika pēc mēģinājuma, koncerta dienā. Šobrīd Londonas filharmoniskais ir jau Japānas tūrē, tieši šodien - koncerts Osakas festivāla zālē un programmā Vāgners un Čaikovskis. Maestro Jurovskis šajā sezonā īpašu uzmanību iecerējis veltīt Riharda Vāgnera mūzikai, jau janvārī koncertiestudējumā atskaņojot Vāgnera "Reinas zeltu", kas arvien vairāk parāda šī orķestra neizmērojamo repertuāru no baroka mūzikas līdz 21. gadsimta opusiem. Par to arī vairāk sarunā ar Kristīni Blaumani - runāsim par koncertmeistara atbildību un slodzi Londonas filharmoniskajā orķestrī, par kamermūziku - jo Kristīne ir brīnišķīga kamermūziķe! - un neaizmirstamām koncertpieredzēm. Bet sāksim ar Japānas tūri un saspringto grafiku orķestrī... "Japānā būs pietiekoši liela tūre, kurā dodamies trešdien, taču līdz tam vēl jānodzīvo - trīs dienas no rīta līdz vakaram būs vai nu mēģinājumi vai jāsēž kādā konkursā - šobrīd notiek noklausīšanās uz dažām orķestra mūziķu vietām. Turklāt visu laiku mainās programmas - tagad ir Japānas tūrei domātā, bet sākam jau skatīt Baha Ziemassvētku oratoriju, kur cita stilistika, kas mūsu orķestrim nav tik ierasta." Kristīne Londonas filharmoniskajā orķestrī koncertmeistares statusā ir jau 10 gadus, un interesanti, ka Vladimirs Jurovskis par tā galveno diriģentu kļuvis tikai divus mēnešus pirms Kristīnes ienākšanas tajā. "Līdz tam viņam bija galvenā viesdiriģenta statuss. Viņš, tāpat kā es, sāka 2007. gadā - tikai divus mēnešus agrāk par mani." Kristīne neslēpj: "Šo gadu laikā esmu ieguvusi ļoti daudz. Daudz kas manā pieredzē nācis klāt. Arī čellu grupa ļoti mainījusies - 10 cilvēku grupā ienākuši 4 jauni cilvēki. Tas ir daudz. Esmu daudz iemācījusies - piemēram, kā bez vārdiem, tikai ar ķermeni, panākt to, lai daudzas nianses grupā būtu saprotamākas, lai visiem kopā iznāktu labāk. Pirms tam man bija pieredze kamerorķestrī, bet šo gadu laikā esmu iemācījusies daudz plašāk dzirdēt partitūru. Arī repertuārs ir ļoti plašs. Jurovskis ienācis un mūs audzinājis, viņa paša intelektuālā pieeja mūzikai ir nozīmīga - zināmā mērā mūs pārņēmis arī tāds miers, jo šis cilvēks ir tik daudz ar sevi strādājis - nevaru iedomāties, kas viņu varētu izvest no pacietības, lai varētu zaudēt galvu." Vladimira Jurovska uzstādījums - būt kolēģim. "Domāju, ka mūsdienu pasaulē, vismaz Rietumeiropā, šodien nemaz nav iespējams citādāk. Laiki, kad diriģents bija boss, autokrāts un diktators, ir pagājuši - tagad neviens mūziķis nepieļaus tādu attieksmi pret sevi! Otra lieta - paši diriģenti ir sapratuši, ka viņu loma mainījusies, ka orķestriem ir daudz lielāka teikšana par savu nākotni - arī ar Londonas filharmonisko orķestri ir tā: mums pašiem pieder šis orķestris, mēs ievēlam diriģentu, biroju, administrāciju, koncertmeistarus. Mēs paši esam tā īpašnieki! Nevis darba ņēmēji. Tas ir tikai pozitīvi. Jā, Krievijā vēl daudzos orķestros valda pātagas princips, milzīga distance starp mūziķiem un diriģentu. Bet ir cits rezultāts, ja jebkurš no orķestra dalībniekiem uzņemas atbildību par to, kas notiek koncertā. Un katrs tajā piedalās ar atdevi, kaisli, nopietnību - tas taču ir kopdarbs." Tiesa gan, Kristīne teic, ka diriģentam pieder tiesības uz veto. "Ja ir neiespējami ar kādu sastrādāties, viņam ir tiesības uz veto." Kristīnes pienākumi nebeidzas līdz ar mēģinājuma vai koncerta beidzmajām taktīm. "Ir cilvēki, kuri beidz mēģinājumu, aizver notis un iet projām. Es pati nekad tā nevaru - vēl pēdējie norādījumi jāuzklausa no diriģenta. Tā uzticība, kas gadu gaitā radusies, strādājot kopā, ir tāda, ka diriģents daudzas nianses atstāj manā ziņā." Kādi ir īpašie koncerti, kas palikuši Kristīnes atmiņā? "Ar mūsu pašu Jurovski pirms dažiem gadiem spēlējām Mālera Trešo simfoniju - tas bija sezonas sākums, kas uz mūžu paliks atmiņā. Jutu, ka notiek kas vārdiem neizrunājams, kas staro no kolēģiem, ka viens pēc otra rada brīnumu pēc brīnuma. Vēl viens mirklis - Breta Dīna operas "Hamlets" atskaņojums Glaindbornas festivālā pagājušajā vasarā. Tā paliks ne tikai šī festivāla  virsotne. Pati mūzika - pati par sevi ļoti spēcīga, režija, gaismas tehnika, fantastiski dziedātāji - izcili aktieri." Līdztekus lielajai aizņemtībai Londonas filharmoniskajā orķestrī Kristīne atlicina laiku kamermūzikas programmām. "Kamermūzikai manā ikdienā ir ļoti liela loma - neskatoties uz intensīvo darbu orķestrī, jāpaspēj sagatavot arī repertuārs kamermūzikā - un tā patiesi ir daudz. Ar nesen izveidoto Palladio  trio, kurā muzicējam kopā ar Evu Binderi un Reini Zariņu, ieplānotas daudzas programmas. Pēc Japānas tūres būs koncerts Londonā, kurā spēlēsim viendaļīgu programmu ar Haidna, Vaska un Mendelsona mūziku, tad koncerts Bristolē, arī Cēsu koncertzālē spēlēsim divas reizes - janvārī un aprīlī, kā arī Dzintaru Mazajā zālē, kur būs Vīnnes mūzikai veltīts festivāls. Taču ir vēl arī Londonas filharmoniskā orķestra solistu ansamblis, ar kuru būs koncerts Vigmora zālē. Atskaņosim Šūberta Oktetu, kas ir liela muzikāla virsotne, bet vēl šo darbu neesmu spēlējusi. Būs koncerts ar diviem man ļoti mīļiem mūziķiem - Borisu Brovcinu un Maksimu Risanovu, spēlēsim Baha "Goldberga variācijas". Būs vairāki koncerti, ieskaitot Concertgebouw. Tad vēl būs iespēja uzstāties manai profesorei Eleonorai Testeļecai veltītajā koncertā. Bet šodien īpašs prieks, ka "Klasika" piedalās mūsu koncertā un klausītāji varēs būt klāt."
Komentāri

Kategorijas