Ticēt brīnumam un nenotveramajam: vai vienmēr visam jābūt racionālam un pierādāmam

Kāpēc reizēm tik ļoti gribas ticēt kam tādam, kas ir grūti pierādāms, pret ko citi izturas ar skepsi vai pat noraidījumu? Vai vienmēr visam ir jābūt tikai racionālam un taustāmam vai arī mēs varam ļauties kam tādam, kas mazina spriedzi un atbildības izjūtu, bet nav notverams un aplūkojams tiešā veidā? Kad ticēšana kaut kam kļūst par traucēkli un ierobežotāju un kad palīdz?