Ostvalda enerģētiskie homunkuļi

Zinātnieka Vilhelma Ostvalda (1853–1932) bērnība aizsākas Maskavas forštatē, kur namā uz Romanova (tagad – Lāčplēša) ielas, tēva darba istabā ģimenes atvase pievēršas ķīmijas eksperimentiem, izgatavojot dažādus spridzekļus. Pēc pirmajām mācību gaitām, Ostvalds turpina savu aizraušanos, studējot dabas zinātnes Tērbatā, līdz rodas iespēja atgriezties dzimtajā pilsētā, lai kļūtu par ķīmijas profesoru Rīgas politehnikumā. Ieteikuma vēstulē Tērbatas Universitātes profesors Karls Šmids (1822–1894) akcentē, ka Ostvalds ir “Rīgas zēns”, kurš ar savu zinātnisko darbību var sagādāt dzimtenei lielu godu. Un profesoram izrādās taisnība – par pētījumiem ķīmiskā līdzsvara un katalīzes nozarē Ostvaldam piešķir Nobela prēmiju. Vēlākajā darbības posmā Ostvalds arvien vairāk uzmanības velta filozofiskiem jautājumiem. Pētnieks ir piederīgs plašai dabas zinātnieku grupai, kura 19. un 20. gadsimta mijā pauž neslēptu prieku par ideālisma tradīcijas sabrukumu. Ostvalds raksta par dabas pētniecības „uzvaras gājienu”, kura nopelns ir filozofijas padzīšana no zinātņu lauka. Vienlaikus ķīmiķis redz nepieciešamību radīt jaunu, „dabas pētnieku filozofiju”, kuras smaguma centrs, pēc Ostvalda domām, ir rodams enerģētisma mācībā. Šoruden “Fono-grāfa” veidotāji devās Rīgas ielās, apmeklējot ar Ostvaldu saistītas piemiņas vietas. Kādas slepenas liecības ir iekodētas Ostvalda piemineklī pie Vērmanes dārza? Ko tās vēsta par noklusētiem notikumiem Rīgas politehnikuma ķīmijas laboratorijā? Kas vieno enerģētisma mācību un Lielajos kapos rodamo piemiņas plāksni Ostvaldam? Uz šiem un citiem jautājumiem lūkosim rast atbildi raidījuma ietvaros. Raidījumā izskanēs Leibnica darba “Monadoloģija” 61. paragrāfa radiolasījums.
Komentāri

Kategorijas