# 197 Skandinieki albums - "Divi duči rotaļu kopā ar Skandiniekiem" (1982)

Šodien plkst. 16.00 Radio NABA raidījumā “Zibens Pa Dibenu” gatavosimies Jāņiem un klausīsimies 1982.gadā plati “Divi duči rotaļu kopā ar Skandiniekiem”. Kopš tā laika ieraksts nav pārizdots un klausīsimies plati ar visiem sprakšķiem. Pauzes ir īsas un tādas tās arī atstāsim, vispirms noklausoties pirmo plates pusi, tad runās Helmī Stalte, pie kuras šorīt paviesojos, un tālāk otra puse. Viena no folkloras kustības aizsācējām Latvijā – 1976.gadā izveidotās kopas “Skandinieki” vadītāja Helmī Stalte pastāstīja, ka šīs rotaļas sākotnēji nemaz nav bijušas rotaļas, bet rituāli, kas nepārprotami lietoti savā vietā un laikā, tāpēc liela daļa jau pierakstīšanas brīdī nav tikušas pielietotas un saglabājušās tikai atmiņās. “Visvairāk tieši Lejaskurzemē, jo austrumos tas katolicisms darīja savu. Kāzu rotaļas un nerātnās apdziedāšanās dziesmas izrautas no konteksta, saliktas vienā krājumiņā “Nerātnās Dainas” un to godu norise tiek izjaukta. Un to man ir ļoti grūti piedot mūsu Barontēvam pie tās dainu kārtošanas, atklāti sakot. Katrs vārds īstā reizē un ar pareizo nozīmi ir savā vietā. Piemēram, ja kādu apdzied “re, kādas tev līkas kājas”, tad tas tiek darīts tāpēc, lai to labotu, bet ja tas pants ir uzrakstīts, tad liekas: šitā nešpetnā rupekļu tauta!” Plate ierakstīta astoņdesmito gadu sākumā Rīgas Skaņu ierakstu studijā, un ir pirmā lielā latviešu autentiskās folkmūzikas plate, kas izdota Latvijā. “Skandiniekos” tolaik muzicēja un bildē uz plates ar vijoli redzama Ilga Reizniece, kas vēlāk izveidoja grupu “Iļģi”, arī Valdis un Māris Muktupāveli, bet vāka bildes centrā bērnībā dejojam redzams arī Ilgas dēls Dīvs Reiznieks, savukārt ierakstā dzirdamā bērna balss pieder “Skandinieku” izveidotāju un vadītāju Daiņa un Helmī meitai Julgī Staltei, kura tagad ir pārņēmusi šīs folkloras draugu kopas vadību, un gatavojas Jāņu svinībām. “Kas ir ļoti būtiski – mūsu tautas mūzika nav sentimentāla, bet liriska. Ir dzirdēts, ka saka: ko tad tās jūsu skumjās dziesmas? Tās nav skumju dziesmas. Cilvēki dzied par dabu, par to, kas notiek – nopietni dzied nevis tra-lla-lā tri-lli-lī – kā mūs čakarēja padomju laikos. Nav mūsu tautas daiļradei šī asarainā siekalanā sentimenta, kas caur Vāciju ienāca. Un tagad tāpat turpina – visas tās sirds dziesmas un aptaujas rītā, pusdienā un vakarā. Sievietes vēl varētu būt tādas sentimentālākas, bet man ir neērti, ka pieauguši vīrieši kūst ārā un tie meldiņi līp tā, ka rokas mazgāt prasās.”