# 192 DZ albums: "DZ" (2021)

Grupas DZ albums DZ. "Albuma ievads ar Adriana Grīna bungām un šīs grupas sirds Staņislava Kuļikova basģitāru ir tik minimālistiski iespaidīgs, ka turpmākās stundas laikā, ja vēl esi Aleponijas muzikālā klubiņa iespaidā, viss varētu turpināties bez izmaiņām. Bet tu tiec ierauts galvu reibinošā avangarda džeza un roka virpulī, kur nozīmīga un pārdomāta ir katra nianse – te saksofons no sievišķīgas elpas gavilē, te vibrafons dzied melodiju klavieru vietā, te Filips Derums no Martas asins traipiem svaigi iztīrītā uzvalciņā lasa sarkanbaltu, bet ne nacionālpatriotisku dzeju, te Bērnības milicijas pulkvedis Juris Simanovičs atkal atklājis un vēsā mierā protokolē vardarbību kādā ģimenē, bet rokmūzikas atbrīvotājs Aleksandrs Aleksandrovs dzied kādu Nikto repertuārā neiekļautu dziesmu. DZ (neko nenozīmē, tikai šie divi burti veido vienu skaņu) esot kā lieliskās instrumentālās rokgrupas Nē turpinājums, taču diez vai šī ir pastāvīga apvienība – drīzāk vienreizējs notikums, kas dokumentējams kā šedevrs vēstures muzejam." tā es rakstīju žurnālā Mūzikas Saule. Turpinājumā šeit pārpublicēšu arī savu rakstu par DZ albumu Kultūras Dienā. No brīža, kad klasiskā grupa Dzeltenie pastnieki krodziņā Aleponija atklāja jeb iesvētīja jauno koncertu telpu, līdz pandēmijas sākumam tā jau bija paspējusi kļūt par Rīgas labāko mazo koncertu vietu gan satura, gan tehniskā skanējuma ziņā. Kā nesen teica skaņu inženieris Lomix, pie kura tapis arī DZ pirmā albuma ieraksts, piemērota izmēra koka ēkās ir vislabākā akustika, jo skaņa neatbalsojas. Klausītāju uzmanība uz skatuves notiekošajam Aleponijā līdzinājās – nu jau kādu laiku jāsaka pagātnē – tai, kāda kādreiz bija vērojama mirušajos mūzikas krogos Saksofonā vai Krogā Aptieka, kur cilvēki pagalmā patiešām izgāja ne tikai uzpīpēt, bet arī parunāties par mūziku, lai cik tas šodien liktos neierasti. Pie skaņu pults pogas parasti grozīja savējie – visbiežāk grupu Nē, DJ Krankenwagen, Martas asinis, Tribes of the City dalībnieks Staņislavs Kuļikovs, Chomsky Chess Club, Mazajos smirdīgajos kociņos, Les Attitudes Spectrales uzspēlēt jau paguvušais Adrians Grīns vai bāra saimnieks un Bērnības milicijas līderis Juris Simanovičs. Izcilās rokgrupas Nikto solists un ģitārists Aleksandrs Aleksandrovs šeit nospēlējis neaizmirstamu koncertu duetā ar balss improvizatori Eleonoru Tikas no Igaunijas, un Aleponijā ir dzimusi arī meiteņu grupa Ivars bez F ar savu oriģinālrepertuāru, kas kopš Šķembām, Granātābolu namiņa un Māsām Latvijā nebija noticis. Pēc tik gara ievada jāatklāj, ka Aleponija pavisam noteikti uzskatāma arī par jaunās grupas DZ mājvietu. Tajā ir apvienojušies vairāki iepriekšminētie mūziķi, kuru darbi guvuši atzinīgu vērtējumu ne vien, dažuprāt, tuvredzīgi par margināļu perēkļiem uzskatītajās Aleponijas un Radio NABA cienītāju rindās, bet arī žurnāla Mūzikas Saule slejās un no Austras balvas un Zelta mikrofona žūrijas puses, ja vien cīņā par Zelta mikrofonu mūziķi uzskatījuši par vajadzīgu piedalīties. Staņislava Kuļikova savulaik organizēto koncertu ciklu Donēts gan īsti nevar uzskatīt par DZ sākumu: "Donēts vairāk ir kā projekts, kurā iepazīt jaunus mūziķus, mācīties vienam no otra un izmēģināt impulsīvas, nepārdomātas vai grūti realizējamas idejas." DZ drīzāk ir viņa savulaik konkursā Hadrons uzvarējušās grupas Nē turpinājums, un albums sākas ar skaņdarbu Beigas. Lēns bungu ievads (Adrians Grīns), kam pakāpeniski pievienojas bass, ģitāra, sintezators (viss – Staņislavs Kuļikovs), saksofons (Katrīne Sabīne Kalniņa) un vibrofons (Miķelis Dzenuška), ievilina un apraujas tieši tik ātri kā jebkas, kam esi jau sācis pieķerties gluži kā jebkurai komfortablai situācijai, kas patīkami atslābina un liek aizmirst, kas esi un kāpēc. Otrais instrumentālais skaņdarbs Dzinējs patiešām burtiski iedzen tādā trauksmes stāvoklī, ka roka pati neviļus stiepjas uz Beigu atkārtošanu, tām uzklikšķinot, bet atliek iedot sev pa pirkstiem, un jau ir pienākuši Plūdi – skaņdarbs ar Marijas Luīzes Meļķes dzejoli, kuru lasa Filips Derums – grupas Martas asinis līderis. "Sarkans, sarkans, sarkans…" Eiropiešu ādas krāsa ir kaut kas pa vidu starp baltu un sarkanu, tātad rozā, bet vairāk uz gaišo pusi. Mēdz teikt, ka cilvēki kaut kādu emocionālu pārdzīvojumu iespaidā sarkst vai bālē – tas ir normāli, savukārt citas krāsas signalizē, ka jau ir problēmas – nosalstot āda var kļūt zila, aknu mazspējas gadījumā – dzeltena. Par medicīniskām tēmām tiek dziedāts citā Staņislava Kuļikova grupā DJ Krankenwagen. "Kāpēc tu nevarēji mani baltu!?" – savā vienīgajā izkliegtajā frāzē jautā Filips, kurš, kā nav grūti nojaust, ir arī vispozitīvākais varonis Fiļa sava kādreizējā grupas Mazie smirdīgie kociņi biedra Simona Krasta nesen iznākušajā grāmatā Tārpu tēja. Tā tās cilpas pamazām vienmēr savelkas kopā. Pēc spriedzes prasās vismaz īsa atelpa, un to sniedz kārtējais instrumentālais skaņdarbs Atpūta, kurā skan tikai šķīvji un ģitāra, lai Pran atkal ierautu nervozu ģitārskaņu un bungu krusas virpulī. Pie durvīm, lai plūsma no pārpilnības raga neapsīktu, jau klauvē Juris Simanovičs, lai sev raksturīgajā manierē pastāstītu par maigu vardarbību ģimenē pirmajā šī albuma dziedamajā gabalā Izsmērējies. Tad stafeti pārņem dziesma, kas neiederētos ne grupas Nikto, ne Aleksandra Aleksandrova solokoncertos vai albumos, un varbūt tieši tāpēc viņš tiek minēts DZ pamatdalībnieku sarakstā, kaut albumā ir dzirdams tikai šajā dziesmā, tāpat kā viņa Nikto grupas biedrs Armands Benders, kurš spēlē trompeti skaņdarbā Putra manna, kas patiešām uzbur visa putras vārīšanās cikla asociatīvās ainas no pakāpeniskas temperatūras celšanās izraisītas džezīgas burbuļošanas līdz postroķīgai pārskriešanai pāri katla malām un nobrūnēšanai uz karstās metāla virsmas, lai bez asas drāšu birstes vairs nevarētu iztikt nekādi. Visgarākā un noslēdzošā gabala Laikmets skaņas telpu piepilda visbiežāk šai albumā dzirdamie Staņislavs Kuļikovs, Adrians Grīns un Katrīne Sabīne Kalniņa džezroka trio izpausmēs, un beigās kā bonuss albuma pircējiem platformā Bandcamp vēl nāk līdzi koncertieraksta fragments no Noasa pagājušā gada 30. oktobrī, kad klausītājiem sejas maskās bija iespēja iepazīt šo jauno supergrupu (lai cik banāli tas izklausītos) Židrūna albuma Kovārņu mazbērniem prezentācijas koncertā. Reti ir tādi albumi, kurus gribas priekšlaicīgi kronēt par kandidātiem uz gada labākajiem un rodas vēlēšanās klausīties vēl un vēl, jo ir palikusi mazuma piegarša, bet putras katls vēl nav tukšs un var pasmelt vēl, pirms nav atdzisis, jo tas var notikt ātri, un, kad tiks padota jauna uguns, nav zināms. Interesanti, ka DZ nolēmusi paspēlēties ar mūsu laikam raksturīgajām it kā mirušo formātu atgriešanās lietām – daudzi šajā virtuālajā laikmetā atkal izdod vinila plates un kasetes, bet DZ pievienojas grupai Auļi, izdodot albumu lielākajai daļai klausītāju šobrīd nelietojamā formātā. Bungu un dūdu kolektīva albums Visapkārt ir daudzkanālu ieraksts, kura klausīšanās prasa iegādāties mājas kinozāli, savukārt DZ ieraksts taustāmi tiek piedāvāts glītā formātā, kas prasīs meklēt minidisku atskaņotāju, paredzot šim formātam lielu un spožu nākotni. Kas zina, kas zina. Reiz bija reklāma, kurā kasešu lentēs satinies izmisis puisis tiek izglābts ar minidiska palīdzību. Pagaidām viss griežas pa apli ar aptuveni divdesmit gadu ciklu. DZ by DZ
Komentāri

Kategorijas