Einārs Pelšs (1960)

Postironijas piekopējs neokonstruktīvisma  garā būvētā dzejā. Pelšs dzejo kā literārajā, tā latgaliešu rakstu valodā, varētu teikt arī krieviski, ja pieskaita viņa pantos sastopamos lamu vārdus. Viens no postironiski veidotiem dzejoļiem veltīts Rainim viņa 150gadē, resp. Jānim Pliekšānam, rakstīts it kā viņa vārdā, vēršoties pie Eināra Pelša kā savas reinkarnācijas: „myusu jaunu dīnu zjamis tyvai cīši: tova – ančkini-ciši, muna – jasmuiža i genders tys pots (poetiska puiša) i hamļeta pruots (tu bī or not tu bī) i spaņs tev golvā yūtubī i vuiceja myus daugavpiļs, reiga, krīveja i vuords tovs kristeitais juoņs kai muns beja uzvuorda skaņis tev munys až vysys (nav tik k, i, n, ā) tu – ita as tik cytā kinā beji pliekšāns pelšs niuļa obi lobi (pus čangaļa pus čiuļa)”* *nu muņim vuordim pīraksteja praiļu zāns einaraiņs einarāns.
Komentāri

Kategorijas