Trīs stāsti par vientulību visuma ārēs

Kā jau katru otro piektdienu, raidījums Fono-grāfs atgriežas radio viļņos. Šajā nedēļā raidījums izmantos iespēju atzīmēt starptautisko kosmonautikas dienu.  Visuma apmēri brīžiem ļauj mums iegūt perspektīvu attiecībā uz pašu dzīvēm. Franču domātāju un zinātieku Blēzu Paskālu (1623-1662) biedēja bezgalīgā visuma mūžīgais klusums. Šī bezgalība ļāva aptvert paša niecību visuma priekšā. Tomēr ne visus paralizēja eksistenciālās šausmas. Daudzi vēlākie rakstnieki, vizionāri, gan reliģiski, gan arī ateistiski domātāji visumu tomēr saistīja ar neizbēgamu cilvēces nākotni. Tāpēc kosmosa apgūšanas pionieriem bija jāatrisina daudzi gan praktiski, gan arī teorētiski jautājumi. Ar teorētiskā pamata veidošanu nodarbojās, piemēram, krievu kosmisti ar Nikolaju Fjodorovu (1829-1903) priekšgalā. Viņu vīzija ietvēra ne tikai visuma kolonizāciju, bet arī fundamentālu tā pārveidošanu, kura mērķis ietvēra pat universālu mirušo augšāmcelšanu ar zinātniskiem līdzekļiem. Šī jaunā pasaule būs posapokaliptisks visums. Citus domātājus gan interesēja arī praktiskāki jautājumi, kas visupirms būtu jārisina pirms visuma kolonizācijas: raķešu izgudrošana vai arī - kā dzīvot noslēgtās telpās. Piemēram, Šampēterī dzimušais raķešu zinātnieks F. Canders (1887-1933) rūpīgi gatavojās ceļojumam uz Marsu. Tāpēc Candera darba istaba kļuva par kosmosa kuģa prototipu, kurā viņš rūpīgi pašizolējās un mēģināja adaptēties neizbēgamajam ceļojumam kosmosā. Viņa piemērs var iedvesmot visus izolācijā esošos vientuļniekus.   Fono-grāfs nepiemirsīs pieminēt arī divus domātājus – Loski un Lopatinu, kuru dzīve un domas ilustrē vienu no pirmajiem dvīņu paradoksa gadījumiem. 
Komentāri

Kategorijas