Ģēniji ierakumos: Pirmais pasaules karš un filozofija

Novembris ir laiks, kad Latvija svin valsts dibināšanu un uzvaru Neatkarības karā, un pasaulē piemin kara upurus.  Pirmais pasaules karš bija totāls karš, tāpēc nav pārsteigums, ka  šajā karā piedalījās arī filozofi, kā cīnoties frontes līnijās, tā arī sēžot pie rakstāmgaldiem.  Ierakumos cīnījās gan, piemēram, Ludvigs Vitgenšteins, Teijārs de Šardēns, Emīls Lasks, gan arī daudzi fenomenologi u.c. Filozofi uzrādīja arī savu spēju dažādību: Martins Heidegers strādāja metereoloģijas stacijā, Rodžers Kolingvuds bija izlūks, Anrī Bergsons – diplomātiskajā misijā ASV. Savukārt Bērtrands Rasela nevēlēšanās piedalīties karā maksāja viņam darbu. Līdzīgi kā citu cilvēku, arī daudzu filozofu ģimenes piedzīvoja traģēdijas. Edmunda Huserla un Alfrēda Vaitheda dēli mira frontē. Tomēr paralēli šiem notikumiem, nerimās akadēmiskas diskusijas: cik lielā mērā vācu puses kara ideoloģiju  ir ietekmējuši tādi filozofi kā Imanuels Kants, Georgs Hēgelis vai Frīdrihs Nīče? 1914. gadā vācu intelektuāļi publicē manifestu, kas aizstāv Vācijas rīcību. Britu filozofi arvien skaļāk vērsās pret entuziasmu un misticismu, kuru viņi redzēja kā specifisku kontinentālās filozofijas īpašību. Anglosakšu un kontinentālās filozofijas nošķīrums pastāvēs vēl ilgi pēc kara beigām. Pasaules kara laikā arī Latvijas intelektuāļi seko un mēģina sniegt savu artavu intelektuālajām cīņām. Vai mums ir jāpiekrīt Bergsona sniegtajam vācu kara mašīnas raksturojumam? Vai kara ietekmētajiem mākslas stiliem ir vieta nacionālās mākslas ainā? Vai karš ir jāvērtē kā sociāla progresa veicinātājs, kā to bija iedomājies, piemēram, Makss Šēlers? Raidījumā meklēsim arī Latvijas domātājus, kas šajā karā bija nokļuvuši starp impēriju dzirnakmeņiem. Izskanēs arī tradicionālā rubrika Radiomonadaloģija (32. paragrāfs), kurā Fujē centīsies izprast pietiekamā pamata likumu.  
Komentāri

Kategorijas