#80 Gunāra Rozenberga albums "Laura" (1979)

Trompetists Gunārs Rozenbergs jau bija kļuvis par prasmīgāko un pieprasītāko aranžētāju, kurš bija pazīstams visā Padomju Savienībā, kad “no augšas” nāca norādījums, ka šāds cilvēks nedrīkst būt tikai ar bērnu mūzikas skolas izglītību, un viņam tika dota iespēja gada laikā iegūt Latvijas Mūzikas akadēmijas (tolaik – Latvijas Valsts Konservatorija) diplomu, zina stāstīt ģitārists Aivars Hermanis. Rozenbergs spēlējis trompeti arī Imanta Kalniņa dziesmās ansambļa “Zvaigznīte” ierakstā no filmas “Četri Balti Krekli”, un arī Ivara Vīgnera instrumentālā ansambļa platē “Līksmībai Un Dancošanai” iekļauti daži viņa sacerēti skaņdarbi – abi šie ieraksti jau apskatīti raidījumā “Zibens Pa Dibenu”, bet “Laura” ir vienīgā Rozenberga soloplate. Raidījuma viesis – Rozenberga ilggadējs līdzgaitnieks, basists Boriss Bannihs stāsta, ka šī plate bija viena no retajām, kas studijā tika ieskaņota dzīvajā - visiem mūziķiem spēlējot kopā, jo parastā kārtība “Melodijas” studijā esot bijusi tāda, ka instrumentālists atnāk uz studiju un ieraksta savu partiju, bieži vien nemaz nezinot, kā šis skaņdarbs galā izklausīsies. Mūziķu sastāvs bijis tik profesionāls, tāpēc plati izdevies ierakstīt divās dienās. 2003.gadā “Mikrofona Ieraksti” pēc Jāņa Žildes ieteikuma ir izdevuši šo albumu CD formātā savā populārās mūzikas klasikas sērijā, bet 1979.gadā plate tikai saražota mazā tirāžā - Borisam Banniham pēc tam daudzi prasījuši, kur to var dabūt, un arī tagad vinila plašu kolekcionāru vidū tā uzskatāma par vienu no lielākajiem “Melodijas” izdotajiem un joprojām pieprasītākajiem retumiem. “Plate tapa tieši laikā, kad disko bija ļoti populārs, kaut es teiktu, ka principā tur ir vairāk džeza nekā disko. Tāds kā disko džeza valodā. Man to plati prasīja tieši džeza mūziķi un cienītāji nevis dīdžeji, lai spēlētu to diskotēkās. Es tagad skatos, ka uz plates konverta visa informācija ir arī angļu un krievu valodās, tātad šai platei vajadzēja būt pieejamai visās padomju republikās, bet tā tas nenotika. Tirāža bija tik maza, ka pietika tikai Latvijai. Toreiz man visi zvanīja un prasīja, lai to viņiem sagādāju. Lai aizeju uz Melodiju un kā ieraksta dalībnieks paprasu piecdesmit eksemplārus, jo man draugi prasa. Bet tas, protams, nebija iespējams,” stāsta Boriss Bannihs. Viņš atceras Rozenbergu kā cilvēku, kurš vienmēr visu runājis konkrēti, nenovirzoties kaut kādās liriskās atkāpēs. “Savu domu viņš prata izteikt ļoti saprotami un tas bija rezultatīvi. Tu viņu saprati uzreiz un... uz visiem laikiem.”